Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vēl nesen publiskajā telpā netrūka bažīgu pārdomu par to, kā tā dēvēto čekas maisu atvēršana ietekmēs Saeimas vēlēšanas. Nu nepamet sajūta, ka process ir kaut kur pamatīgi iestrēdzis. Māris Zanders sarunājas ar Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāju Kārli Kangeri un komisijas pētnieku Ojāru Stepenu.

Aizvadītajā mēnesī Lundas universitātes zinātnieki publicēja pētījumu par lielajām zīlītēm (Parus major), kurā galvenais secinājums pēc dažādiem eksperimentiem ir aptuveni šāds: lai gan putns (nevis šimpanze), lai gan salīdzinoši neliels (salīdzinājumā ar vārnu), tomēr arī zīlīte spēj savu rīcību kontrolēt, nerīkoties impulsīvi.

Priekšvēlēšanu gaisotnē situācija (arī prognozes) ir tik neskaidra, ka tas sāk atgādināt tekstus par arheoloģiskajiem izrakumiem: "...netraucēta saglabājusies daļa mugurkaula, kreisā roka, daļa pirkstu kaulu. Pārējie kauli bija stipri traucēti un neatradās savā sākotnējā pozīcijā (piemēram, ribas)" – no citāta par Zvejnieku kapulauku.

Kolektīvajai atmiņai ir nelāga iezīme – fragmentārisms. Kad runā par neatkarības atgūšanas periodu, ikviens kaut ko spēs pateikt par Tautas fronti, Baltijas ceļu, Gorbunovu, Īvānu. Jūlijā visnotaļ klusi tika pieminēti trīsdesmit gadi kādam citam notikumam – Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) izveidei. Dans Titavs ir viens no tiem, kuri šajā procesā bija iesaistīti ļoti tieši.

Nesen vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija. XX gadsimts" klajā nāca Andra Akmentiņa darbs "Skolotāji", kas veltīts t.s. Hruščova atkušņa posmam, skatītam no nelielas Latvijas lauku skolas audzēkņu un skolotāju pieredzes. Pieņemu, ka ir un būs lasītāji, kuri, tikuši līdz romāna vidum, neizpratnē uzdos jautājumu, kāpēc vēstījumā neparādās tas, cik šausmīgā laikā dzīvo romāna varoņi.

Tie, kuri kaut nedaudz apgrozās pa Latvijas informatīvo telpu, noteikti ir dzirdējuši par interneta portālu "Pietiek". Iespējams, daudz mazāk būs to, kuri atceras, ka tā izveidotājs un vadītājs ir studējis filozofiju, būtiski līdzdarbojies laikraksta "Diena" un ziņu aģentūras "LETA" tapšanā. Ar publicistu Lato Lapsu sarunājas Māris Zanders.

Aizvadītajā nedēļā Saeima pievērsa sev sabiedrības uzmanību saistībā ar to, ka dažiem tur strādājošajiem izveidojās nepatīkamas, ļoti nepastarpinātas attiecības ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju. Apspriežot šo tēmu, bija viegli nepamanīt, ka parlamentārieši pirms došanās vasaras atvaļinājumā sprieda arī par citām lietām – piemēram, par grozījumiem Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā.

Pieļauju, ka vairākumam Latvijas cilvēku interese par Korejas pussalā notiekošo aprobežojas ar vēlmi "lai tikai nesāk karot". Tik daudz esam sapratuši, ka Latvija nav sala un ka pat tālu notiekošs karš mūs skar (bēgļu plūsmas, degvielas cenas utt.).

Latvijas politikā spilgtu personību ir bijis samērā maz, jo viena no šādas personības pazīmēm ir atļaušanās runāt to, kas prātā. Ne vienmēr sacītais ir nevainojams no faktu viedokļa, nereti tas kaitina ar kategoriskumu, tomēr atmiņā paliek. Interesanti, ka politiķu gadījumā šādas spilgtas personības biežāk ir bijuši cilvēki ar tādām vai citādām saiknēm biznesa pasaulē.

Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas 31. maija lēmumu atlikt izglītības jaunā kompetenču satura ieviešanu vērts sadalīt divas daļās.

Tie, kuri laiku pa laikam iegriežas t.s. informatīvajā telpā, būs pamanījuši, ka laiku pa laikam Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) saplūcas ar kādu pašvaldību par konkrētajā vietvarā iecerēto vai jau pieņemto lēmumu. Piemēram, jautājumu kvotu lieta Rīgā, pašvaldību komiteju veidošanas modelis Ķekavā un Salaspilī u.c.

Jo tuvāk nāk vēlēšanas, jo vairāk politiķi (vai tie, kuri sevi par tādiem uzskata) runā par nepieciešamību politikā "iesaistīt sabiedrību". Prognozējami šajā retorikā atkal parādās tēma par tautas vēlētu Valsts prezidentu vai vismaz tādu kārtību, kurā kandidātam uz šo posteni vispirms būtu jāsavāc noteikts atbalstītāju skaits ārpus Saeimas.

Iespējams, tādēļ, ka šis ir parlamenta vēlēšanu gads, politiskās aprindas steidz savu piedāvājumu papildināt ar tādu elektorātam saprotamu tēmu kā svētku dienas. Tikmēr darba devēju organizācijas žēlojas, ka to jau tagad ir par daudz. Katrā ziņā maijs šai kontekstā mums jau piedāvājis gandrīz nedēļu nosacīti brīva laika.

Mani nedaudz kaitina paziņu teiktais, sak, tuvojas vēlēšanas, nu tev tematu netrūks. Netrūks gan, tomēr problēma ir tā, ka mums ir pagaisis (varbūt nekad nav bijis?) paradums politisko piedāvājumu vērtēt objektīvi. Ja tu, cilvēciņ, kaut ko paslavē, tas ir aizdomīgi, ja kritizē, arī strauji vien tiec ielikts "rāmītī".

Aizvadītajā nedēļā militārajām tehnoloģijām veltītās ziņu lentēs parādījās informācija, ka ASV militārais koncerns "Lockheed Martin" ķēries pie virsskaņas jeb t.s. spārnoto raķešu izstrādes.

Latvijas sabiedrībā ir iekšēji pretrunīga attieksme pret ārpolitikas jomu. No vienas puses, mēs labi apzināmies to, cik lielā mērā ārpasaule mūs ietekmē; no otras puses, daudziem liekas, ka tik mazai valstij kā Latvija aktīvas ārpolitikas tā īsti nevar būt. Ar Saeimas deputātu (NA), parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieku Rihardu Kolu sarunājas Māris Zanders.

Ungārijas premjera Viktora Orbāna un viņa vadītās partijas "Fidesz" pārliecinošā uzvara parlamenta vēlēšanās 8. aprīlī tiek saistīta ar Orbāna politiku migrācijas krīzes kontekstā. Atkarībā no politiskajām simpātijām tā, protams, tiek dažādi vērtēta.

Lai gan latviešiem bieži piedēvē ziemeļniecisku atturīgumu, pat noslēgtību, tikpat bieži novērojams, ka mēs viegli aizsvilstamies un iesaistāmies strīdos, kuros patiesībā pazūd to sākotnējais iemesls. Kā piemēru var minēt ecēšanos par Krievijas propagandas aģentūras "Sputnik" materiālu izmantošanu mūsu presē.

1918. gada 23. novembrī ASV vēstniecība Stokholmā saņēma ASV prezidentam adresētu Jāņa Čakstes un Kārļa Ulmaņa parakstītu vēstījumu par Latvijas Republikas proklamēšanu. Acīmredzot telegrāfistu vainas dēļ vārda "Latvija" vietā bija "Lietuva", un tā teksts ceļoja tālāk...

Tuvojoties parlamenta vēlēšanām, partijas sāk domāt par savu piedāvājumu karsti mīlētajam elektorātam. Saeimā nepārstāvētās te zināmā mērā ir izdevīgākā situācijā, jo, dzejiski izsakoties, tās var sākt no baltas lapas, neuztraucoties par to, kā jaunās un neapšaubāmi ģeniālās idejas saskan ar iepriekšējo darbību.

Kārtējais 16. marts un ar to saistītie viedokļi, kas atkārtojas gadu no gada – gan "pret", gan "par" pusē. Gandrīz šķiet lieki te ko paust. Un tomēr...

Finansists Ģirts Rungainis uzsver, ka tracis ap naudas tā saukto atmazgāšanu Latvijā ir likumsakarīgs un bija prognozējams, vienlaikus norādot, ka mūsu pašu rokās ir situāciju labot.

Drīzumā, 18. martā, gaidāmās prezidenta vēlēšanas Krievijā Latvijas sabiedrību – būsim reālisti – var interesēt tikai vienā aspektā, proti, vai pēc tam Kremļa piekoptā ieroču žvadzināšana mazināsies.

Neraugoties uz to, ka Latvija ir neliela valsts, tādēļ nevajadzētu rasties grūtībām noskaidrot situāciju kādā nozarē, kā saka, dzīvē viss ir savādāk jeb – tas nav tik vienkārši. Ministru kabinets 27. februāra sēdē uzklausīja informatīvo ziņojumu par to, kā veicas ar Viedās specializācijas stratēģijas īstenošanu.

Komentāri par Latvijas finanšu sektorā notiekošo mazliet atgādina situāciju, kad saviesīgā pasākumā kompānija apspriež grāmatu vai filmu, ko patiesībā neviens no klātesošajiem nav lasījis vai redzējis.

Šomēnes publikai priekšā tika likts pētījums "Bērnu un pusaudžu (9–16 gadi) medijpratība". Kultūras ministrijas uzdevumā to veica Latvijas Universitātes eksperti. Viegli prognozēt, ka komentāri un secinājumi ir visnotaļ bažīgi.

Ministru kabinets ārkārtas sēdē 12. februārī faktiski bez debatēm apstiprināja nepilnas četrdesmit lappuses garu dokumentu, ko tradicionāli sauc par premjera ikgadējo ziņojumu Saeimai. Tas ir valdības priekšstats par tās "paveikto un iecerēto darbību" (tā stāv rakstīts nosaukumā).

Ar izglītības jomu ir līdzīgi kā ar nodokļiem – par šo tematu savs viedoklis ir teju ikvienam. Tas arī saprotams, jo tā ļoti tieši skar indivīda radiniekus vai tuvus paziņas, vienalga – runa būtu par otrās klases skolēnu vai studentu. Ar izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski sarunājas Māris Zanders.

Ja, veidojot valsts budžetu, amatpersonas un eksperti gandrīz vienbalsīgi atbalsta izdevumu un ieņēmumu līdzsvarošanu, pašvaldībās pret budžeta deficītu izturas krietni pielaidīgāk.

Janvārī LU Filozofijas un socioloģijas institūts publiskoja Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtīto pētījumu "Studentu sociālie un ekonomiskie dzīves apstākļi Latvijā 2017". Tā nu nekādi nav pētnieku vaina, tomēr secinājumi veidojas pretrunīgi, jo acīmredzot pretrunīga ir situācija augstākajā izglītībā.

Pieņemu, ka ir un būs atšķirīgi viedokļi par dažādajiem projektiem, kas šogad tiks īstenoti valsts simtgades jubilejas kontekstā. Tradicionāli ir daļa sabiedrības, kas tēriņus uzskatīs par pārmērīgi lieliem vai nepamatotiem. Un tradicionāli ir un būs pierādījumi tam, ka kaut ko vērtīgu var izdarīt arī patstāvīgi, neatkarīgi no "lielbudžeta" programmām.

Komentāru rakstīšana ir viens no mediju izpausmes žanriem. Cits žanrs ir saruna, kuras laikā izzināt otra cilvēka uzskatus, tos pirmām kārtām noskaidrot, nemeklējot apstiprinājumu paša viedoklim. No šā skatpunkta saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti bija visnotaļ interesanta, jo viņa publiskajiem izteikumiem iepriekš nebiju sekojis līdzi.

Diez vai pazīstamais mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs, strādājot pie sava pētījuma, domāja par šādām paralēlēm, bet viņa nesen izdotais darbs "Rīgas dzīvokļu "likumīgā" izlaupīšana. 1944.–1949." zināmā mērā ir tikpat eksplozīva viela kā daudz piesauktie čekas maisi.

Noslēgumam tuvojas reformācijas 500. gadadienas atzīmēšana Latvijā, un interesentiem, manuprāt, bijušas labas iespējas šo tēmu izzināt – apmeklējot izstādes, lekcijas utt. Vienlaikus, tieši kontekstā ar šo vēsturisko refleksiju, būtu svarīgi arī pārdomāt, kas protestantisms ir šodien un kādas jaunas iezīmes tajā parādās.

Politisko procesu aprakstos ir divas galējības – vai nu "nekas jau nenotiek", vai arī detaļu, nejaušību izspīlēšana par "notikumu". Var tomēr mēģināt lietot plašāku kontekstu. Kā informācijas pārsātinātības apstākļos politiķim informēt vēlētāju par savu darbu?

Iespējams, valsts simtgades iespaidā Latvijas informatīvajā telpā jaunu pētījumu un apceru parādīšanās intensitāte pēdējo mēnešu laikā palielinās. Viens no vērā ņemamiem "jaunpienācējiem" aizvadītajā mēnesī – Latvijas vēsturnieku kolektīvais darbs "15. maija Latvija".

Publicists Otto Ozols Katalonijā notiekošajam seko līdzi jau ilgstoši un nekad nav slēpis simpātijas pret Katalonijas kā neatkarīgas valsts ideju. Neseno notikumu kontekstā ar Otto Ozolu sarunājas Māris Zanders.

Vēstures kā akadēmiskas disciplīnas pārstāvjiem un par vēsturi rakstošajiem (tas nav viens un tas pats) liels izaicinājums ir savā darbā tikt galā ar trim uzdevumiem. Pirmais – kritiska attieksme pret avotiem, izejmateriālu. Otrais – vienlaicīgi izklāstīt tēmu saistoši. Trešais – nebaidīties "lēkt ārā" no publikai pazīstamām tēmām, strādāt ar "nepopulāriem" sižetiem.

Lai gan Latvija nevar sūdzēties par jaunumu trūkumu grāmatu tirgū, politikai veltītu darbu latviešu valodā ir maz. Ar nesen iznākušās grāmatas "Par nacionālu valsti. Jaunais nacionālisms 21. gadsimta Latvijai" autoru Raivi Zeltītu sarunājas Māris Zanders.