Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Skaidrs, ka simt gadu laikā citu valstu, to skaitā ASV, zināšanas par Latviju ir krietni uzlabojušās, tomēr prezidenta Trampa solīto triju Baltijas valstu prezidentiem Vašingtonā der uztvert ar nelielu, tomēr piesardzību.

Un ne jau tādēļ, ka pašreizējais ASV prezidents neizceļas ar konsekvenci paša sarunātajā un paveiktajā; tāpat ne jau tādēļ, ka amerikāņi, solot baltiešiem, ka "nepievils" Baltijas valstis, kaut kā apzināti runātu niekus. ASV atbalsts baltiešiem patiešām ir bijis izšķiroši nozīmīgs kopš Otrā pasaules kara beigām līdz pat šodienai.

Problēma ir tā, ka amerikāņiem – un kurš gan viņiem to var pārmest! – ir viņu nacionālās intereses, prioritātes, tās ir lielai valstij atbilstoši plašas un dažādas, un tas savukārt nozīmē, ka Baltijas "rangs" te var mainīties. Arī pazemināties.

Te der atgādināt "kompāniju" Ķīna – Taivāna – ASV.

Amerikāņi tradicionāli garantē Taivānas drošību, un bez tā Taivāna kā neatkarīga valsts diez vai pastāvētu. Bet primāri (un te atkal nav iemesla kaut ko amerikāņiem pārmest) ASV interesē, lai Ķīnas ģeopolitiskās intereses neapdraudētu kuģu kustību vienā no svarīgākajiem un aktīvākajiem maršrutiem. Ja tas būs izdarāms arī bez Taivānas kā, simboliski izsakoties, mezglpunkta šajā reģionā, tad pašreizējai situācijai, ka amerikāņi dārgo aizbilstamo – Taivānas amatpersonu – lidmašīnām neļauj uzpildīties ASV, lai nekaitinātu Pekinu, sekos piekāpšanās nākamā pakāpe.

Un tā ir bijis vienmēr. Ja vēlamies atskatu vēsturē, lūdzu! Francija sniedza militāru atbalstu jaunajai Čehoslovākijai 1918.–1920. gadā ne jau tāpēc, ka kvēlotu simpātijās pret čehiem un slovākiem; ciešās militārās sadarbības mērķis bija nodrošināties, ka, ja Pirmo pasaules karu zaudējusī Vācija tomēr sāks grūstīties, Francijai būs sabiedrotais pie citas Vācijas robežas. Laiks gāja, izpratne par prioritātēm mainījās, un, kā tas beidzās Čehoslovākijai, ir labi zināms.

Vēlreiz: ja skatās no aizbilstamo, sargājamo viedokļa, protams, var runāt par "lielo brāļu" liekulību, spēlēšanos ar "mazo brāļu" likteņiem utt. Šajā "mazo brāļu" nometnē netrūkst nāciju ar, viņuprāt, pamatotām pretenzijām – sākot ar Gruziju, kuras teritorijas okupāciju Rietumi "norija" bez lielām spazmām, un beidzot ar kurdiem.

Bet – čīkstēšana nav konstruktīva. Konstruktīvi ir labi vārdi par deklarēto atbalstu, tomēr arī pašu pretošanās spēju attīstīšana. Šādā kontekstā kurdu pieminēšana nebija nejauša. Ja šī tauta pati nebūtu domājusi par savām kaujas spējām un neatkarības garu, Turcija vai Irāka sen jau būtu kurdus vai nu asimilējusi, vai nospiedusi uz ceļiem.

Nekādas blēņas Vašingtonā nesarunāja nedz Tramps, nedz Vējonis, tomēr pareizāk rēķināties ar to, ka, ja ASV mums ir "tuvākais draugs" (Vējonis), tas automātiski nenozīmē, ka arī mēs esam "tuvākie draugi" ASV.