Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

– Esmu ievērojis, ka cilvēki, kuri darbojās neatkarības atgūšanas periodā, nereti ir sarūgtināti par iznākumu šodien. Kādas ir tavas izjūtas?
– Ir dažas fundamentālas lietas, un, ja mēs runājam par 1985., 1986., 1987. gadu, tad šāda fundamentāla lieta bija valsts neatkarība un brīvība. Šo fundamentālo mērķi mēs esam sasnieguši. Cita lieta, ka ikvienā valstī – lai cik attīstīta tā būtu – vienmēr būs noteikts neapmierinātu pilsoņu daudzums, kas teiks: "Kā var valsti tik tālu novest?!" Vienmēr būs cilvēki, kuri situāciju vērtēs slikti.

Es savukārt uzskatu, ka mēs atbilstoši savām spējām esam savu, tēlaini izsakoties, mazo bērnu uzaudzinājuši, un tas ir labi. Man liekas, ja cilvēku vairākums būtu, tieši pretēji, ar visu apmierināti, tad iestātos zināma stagnācija, kas ir bīstams stāvoklis.

Ja cilvēki ir neapmierināti, tad tas nozīmē, ka viņi grib kaut ko uzlabot. Un daudzos gadījumos uzlabo arī.

– Tu atšķirībā no manis biji tieši iesaistīts LNNK un citās organizācijās, un es gribētu saprast, kā jūs uztvērāt to, ka pēkšņi cilvēki, kuri vēl vakar mācīja PSKP vēsturi vai vismaz nu nekādi neiebilda pret valdošo ideoloģiju, parādās organizācijās, kas iestājas par Latvijas neatkarību, kāpj tribīnē, saka runas utt. Es 1988. gadā to redzēju starp augstskolas pasniedzējiem...
– To, cik šāda uzskatu maiņa bija patiesa, tu vari jautāt tikai šiem cilvēkiem pašiem. Bet es domāju, ka daudzi no šiem cilvēkiem bija pietiekami gudri, lai arī tad, kad viņi pasniedza zinātnisko komunismu, saprastu, ka pasniedz muļķības.

Protams, ka šādus cilvēkus uztvēra ar zināmām aizdomām un nepatiku, jo atcerējās viņu vēl nesen teikto, bet, no otras puses, ja tavā pusē nostājas bijušais pretinieks, tad tas ir labi, nevis slikti. Ja neatkarības ideju sāka aizstāvēt tādi cilvēki kā Anatolijs Gorbunovs, tad es kā disidents varēju par to pasmīkņāt, bet man bija arī jāatzīst, ka tas vienalga bija daudz labāk nekā, ja viņš būtu nostājies pret neatkarību.

– Lai tā būtu, bet tik strauja uzskatu maiņa tolaik rada arī zināmu neuzticību pret varu šodien.
– Tās nav salīdzināmas situācijas. Labi, mēs redzam, ka, piemēram, Vjačeslavs Dombrovskis var mainīt savus politiskos uzskatus amplitūdā no "Vienotības" līdz "Saskaņai", bet es domāju, ka fundamentālos jautājumos viņš tos nav mainījis.

– Lai būtu. Es tomēr palieku sajūtā, ka "stundā X" var gadīties, ka...
– Es saprotu, bet, manuprāt, par "stundu X" ir jārunā citā aspektā, proti, jādeklarē, ka valsti nodot nedrīkst, un tie cilvēki, kuri ir nodevuši, agri vai vēlu tiks, ja ne juridiski sodīti, tad nosodīti tautā. Padomā par to Saeimu 1940. gadā, kas nobalsoja par iestāšanos PSRS – tie taču bija latvieši! Mani tiešām aizskar, ka Andreja Upīša muzejs joprojām ir valsts muzeja statusā, jo tas ir cilvēks, kurš nobalsoja par iestāšanos PSRS.

Ir svarīgi, ka gadījumā, ja "stunda X" atkārtojas pēc desmit vai divdesmit gadiem, zinātu, ka sadarboties ar okupācijas režīmu NEDRĪKST, bet ja tu to tomēr darīsi, tavi bērni un mazbērni par to kaunēsies! Ja šī svarīgā lieta netiek definēta, tad tiešām sanāk, ka mēs pret šo valsti izturamies nevis kā pret valsti, bet pret teritoriju. Ja Latvija ir tikai teritorija, tad, protams, – "atnāca" neatkarība, mēs par neatkarību, atnāca krievi, atbalstām, atnāca amerikāņi, atbalstām utt., jo mums galvenais ir izdzīvot.

Ja mēs Latviju uztveram kā teritoriju, tad gan jau izdzīvosim jebkurā gadījumā – latvieši to māk. Savukārt, ja mēs runājam par valsti, tad tas nozīmē citādu attieksmi.


Pilnu interviju ar Danu Titavu lasiet 27. jūlija laikrakstā "Kodols".