Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tomēr kopumā Orbāns tiek asociēts galvenokārt ar viņa iebildumiem pret tā sauktās vecās Eiropas politiskās elites pasaules redzējumu nāciju suverēno tiesību jautājumos.

Man tomēr šķiet, ka faktiski nepamanīti paliek arī citi priekšnoteikumi Orbāna veiksmei. Uz to kādā intervijā norāda Ungārijas Zinātņu akadēmijas Politisko zinātņu institūta pētnieks Daniels Mikešs.

Viņš akcentē, ka pirms vēlēšanām Orbāna elektorāts tika vērtēts 2,1–2,2 miljonu vēlētāju apmērā, jo šāds skaits piedalījās Ungārijas valdības 2016. gadā rīkotajā referendumā pret Eiropas Savienības plānu noteikt dalībvalstīm t.s. bēgļu kvotas. 8. aprīļa vēlēšanās izrādījās, ka par Orbānu un "Fidesz" nobalsojuši papildus, ja tā var izteikties, vairāk nekā 300 tūkstoši, kuriem acīmredzot bija vēl kāda papildu motivācija.

Iespējams, ka tā ir ekonomiska rakstura. Ungārijas ekonomikas attīstības tempi nav būtiski ātrāki kā, piemēram, Polijā (IKP pieaugums pērn 4%), tomēr nav noslēpums, ka makroekonomiskie rādītāji vēlētājus uzrunā mazāk nekā viņiem labāk saprotami kritēriji.

Un Ungārijas gadījumā tādi ir. Piemēram, bezdarba līmenis ir būtiski samazinājies – no 11,6% 2010. gadā līdz 3,8% šobrīd. Gada laikā (posms no 2016. gada novembra līdz 2017. gada novembrim) vidējā mēnešalga palielinājusies par 13% (līdz apmēram 1040 eiro), kas atkal ir cilvēkiem saprotams lielums.

Ungārija ir viena no līderēm starp dalībvalstīm Eiropas Savienības finansējuma "pīrāgā" – saņemtā ES nauda veido apmēram 6% no Ungārijas IKP, kas ir tiešām daudz. Orbāna pretinieki šo situāciju interpretē kā pierādījumu viņa liekulībai – lamāt "veco Eiropu", bet no tās naudas neatteikties. Tomēr tikpat labi var iedomāties, ka citiem vēlētājiem tā ir prasmīga un stipra politiķa pazīme – iebilst, bet vienlaikus nodrošināt finansiālo atbalstu no kritizēto puses.

Protams, "Fidesz" uzvarai (133 vietas parlamentā no 199) ir arī politiski iemesli, piemēram, opozīcijas saskaldītība. Ja socioloģiskās aptaujas liecina, ka vēlētāji spēj, kā saka, puslīdz atšķirt astoņas partijas, nav grūti nojaust, kas notiek, ja vēlēšanu listes ir divdesmit trijām...

Tāpat Orbānam par labu nāca Džordža Sorosa izteikumi. Proti, viena situācija ir tad, ja kāds bagāts cilvēks vienkārši klāsta, ka Eiropai vajadzētu gadā uzņemt miljonu imigrantu (vēlāk gan šis skaits tika samazināts līdz 300 tūkstošiem), pavisam cita situācija ir tad, ja šis bagātais cilvēks reāli līdzdarbojas citas valsts politisko ideju veidošanās procesā (ar finansiāli atbalstītu NVO vai izglītības iestāžu starpniecību), jo tad šī cilvēka paustais tiek uztverts nevis kā "vēl viens viedoklis", kam nav tiešas saistības ar konkrēto valsti (šajā gadījumā Ungāriju), bet jau kā konkrētās valsts dienaskārtību ietekmējošs.

Te nav runa par Sorosa vai Orbāna viedokļu vērtējumu (tas paliek lasītāju ziņā), runa ir par cilvēku uztveres īpatnībām. Jāatzīmē arī, ka Orbānam veiksmīgs bija ietekmīgākais oponents miljonārs Lajošs Simička. Simička kontrolētie mediji asi kritizēja "Fidesz", bet problēma bija tā, ka pats Simička ilgus gadus bija šīs partijas kasieris un vispār viens no tuvākajiem Orbāna sabiedrotajiem, attiecīgi vēlētājiem bija iemesls uzskatīt, ka kritikas pamatā ir nevis uzskatu atšķirības, bet personisks konflikts.