Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Priekšvēlēšanu periods vienmēr ir bijis un būs specifisks, tomēr parādījies jauns elements – sociālie tīkli, kuros šķēpus lauž ne tikai paši kandidāti, bet arī līdzjutēji. Un tālākais ir daži priekšlikumi šo diskusiju un strīdu vismaz daļējai racionalizēšanai. Mēģinājumi pārliecināt oponentu par viņa izvēles kļūmīgumu lielākoties ir neslēpti emocionāli, to skaitā apgalvojumos, ja pie varas nonāks X, tad būs ļoti slikti.

"Ļoti slikti" ir emocionāli nekonkrēts izteikums un oponentu prognozējami nepārliecina. Cita lieta, ja viens no strīdniekiem spēj kaut cik detalizēti formulēt, kas varētu notikt, ja oponenta aizstāvētā partija nonāks pie varas; piemēram, izglītības vai drošības sfērā. Un to – lai cik juceklīgi un vispārīgi būtu kandidātu paziņojumi – var izlobīt.

Ja jūs spējat iezīmēt šo ainu, tad jūs savam oponentam nevis diezgan bezjēdzīgi krītat krāgā ar frāzi "tu galīgs muļķis esi?!", kas galu galā ir vienkārši aizvainojoši, bet uzdodat normālu jautājumu: "Tu tiešām gribi šo?"

Formulēšu citādi. Uzbrukumi oponenta atbalstītajam politiķim kā personībai (tai skaitā piesaucot viņa pagātnes grēkus) neko īpašu nenozīmē kaut vai tā iemesla dēļ, ka tik daudz mūsu elektorāts ir iemācījies – priekšvēlēšanu periodā "kaut ko" atrod par ikvienu, un tādēļ tā sauktais kompromāts savu efektivitāti ir zaudējis.

Arguments ir nevis konkrētā politiķa raksturs, izglītības līmenis utt., bet tas, ko viņa nonākšana pie varas reāli nozīmē. Racionalizācija ir nepieciešama arī tiem, kuri kādu iemeslu dēļ negrasās vispār ielaisties diskusijās. Proti, mani nedaudz tracina čīkstēšana un vaidēšana, kādu valdību varam iegūt vēlēšanu rezultātā. Ja pieņemam, ka riski pastāv, tad ir laikus tiem jāsagatavojas, mēģinot saprast, kādi varas atzari vai politikas jomas būs visapdraudētākās.

Piemēram, ja iespējami apdraudēta kāda institūciju neatkarība, tad to var pagūt nostiprināt vai vismaz saprast, kas būs jāaizstāv – tas jebkurā gadījumā būs labāk par mazohistisku galvas šūpošanu.

Ja mēs strīdus neracionalizējam, tad mums paveras varenas iespējas atgriezties dažus gadsimtus senā pagātnē. Šobrīd mēs savstarpēji apkarojamies tā, it kā latviešu nācijas nebūtu. Skaidrs, ka, pirms izveidojās apziņa par vienu, teiksim, vācu vai franču tautu, saksim nebija problēma slaktēt cilvēku no Prūsijas, burgundietim pikardieti, kursim lībieti utt.

Brīžiem rodas iespaids, ka vairs nav vienotas latviešu tautas, ka ir citas identitātes, kaut kā "piejūgtas" politiskajām partijām, kas, piedošanu, ir diezgan šausmīgi. Mēs krītam atpakaļ – jāpiezīmē, ka latīņu valodā "revolutio" nozīmēja virzību atpakaļ, atgriešanos. Tāda tā daudz solītā "revolūcija" var sanākt...