– Kā praktiski tiks veiktas skolu tīkla izmaiņas? Valsts pārvaldes iestāžu gadījumā mēs dažkārt ironizējam par to, ka reformējamie paši sevi reformēs. Te ir līdzīgi. Ko nozīmē – pašvaldībām savstarpēji jāvienojas? Nu nevienosies, un?
– Būtu naivi cerēt, ka tas notiks ļoti ātri, vienkārši un bez pretestības. Un tomēr – lai mēs realizētu jauno standartu vidusskolā, 11.–12. klasēs jābūt tā dēvētajiem izvēļu groziem. Humanitārās vai eksaktās zinātnes, eksaktās vai sociālās, valodas. Bet – ir nejēdzīgi deklarēt izvēles iespējas un praksē tādas nedot. Vismaz diviem "groziem" skolā ir jābūt. Ja vidusskolā ir trīsdesmit skolēnu, kā tu nokomplektēsi tādu pedagogu štatu, lai šādas izvēles dotu?
– Laiku pa laikam izskan "opcija", ka valsts pārņem skolas...
– Tas būtu labākais ceļš, bet es neesmu tik naivs, lai noticētu, ka tas ir realizējams nepabeigtās pašvaldību reformas apstākļos, kā arī ļoti dažādā pašvaldību sastāva un ļoti spēcīgā pašvaldību lobija Saeimā dēļ.
Var iet, protams, arī otru ceļu – atdot vidējo izglītību pašvaldībām pilnā apjomā. Šādā gadījumā jūs, tas ir, pašvaldības, varat tīklu arī neoptimizēt, bet algas pedagogiem maksājat jūs, savukārt valsts no savas puses kontrolē tikai kvalitātes standartu izpildi.
– Tad gan parādītos lieli riski. Laiku pa laikam lasu publikācijas par vidējo izglītību ASV, kur štatiem ir ļoti liela teikšana un vienlaikus atbildība par šo sfēru, un gadās, ka štatam reāli nav naudas skolu funkciju nodrošināšanai pilnā apmērā.
– Tas, ko Saeima šobrīd ir pieņēmusi attiecībā uz vidusskolām – kontekstā ar grozījumiem Izglītības likumā –, ir skaidri un gaiši pateikts. Valdībai ir tiesības izstrādāt kritērijus – gan kvalitatīvos, gan kvantitatīvos. Ja kritēriji tiek izpildīti, seko nauda normālā veidā programmas nodrošināšanai. Ja skolā ir zema kvalitāte un skola ir maza (te mēs prezumējam, ka, ja skola ir liela, tur vajadzētu pietikt resursiem kvalitātes nodrošināšanai), tad mūsu izpratnē tā nav izglītības iestāde, un mēs algas nemaksājam. Tad tā ir pašvaldības brīva izšķiršanās – turpināt mocīties, mocīt bērnus, mocīt pedagogus vai tomēr tīklu sakārtot.
– Un kad pašvaldības nonāks šīs brīvās izšķiršanās priekšā?
– Jaunā norma likumā stāsies spēkā pēc diviem gadiem, bet mums šīs vasaras laikā jāizstrādā Ministru kabineta noteikumi, lai šos kritērijus noteiktu. Tā būs grūta saruna.
Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis piedalās kapsulas iemūrēšanā Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra Zinātņu mājas pamatos.
– Konkrētāks fokuss attiecībā uz Pierīgu. Virknē šo pašvaldību atšķirībā no daudziem citiem novadiem par iedzīvotāju aizplūšanu sūdzēties nevar, attiecīgi bērnu arī ir pietiekamā skaitā. Vienlaikus pastāv bažas, ka vietējās skolas ir apdraudētas, jo šie bērni aizplūst mācīties uz Rīgu.
– Bet tas ir ļoti saprotami! Protams, vecāku un pašu jauniešu attieksmes ir dažādas. Viena tendence vienmēr būs "tuvāk mājām, tuvāk sirdij", tomēr tā, manuprāt, ir absolūti normāla prakse, ka bērns pamatskolā mācās savā pašvaldībā, tostarp kādā no Pierīgas novadiem, savukārt, ja tu gribi kaut ko nopietnu tālāk darīt, tendence iet uz labākajām Rīgas centra ģimnāzijām ir un būs. Vai pat pieaugs spēkā. Jo, ekonomiski skatoties, Rīga un Pierīga ir viena aglomerācija. Liela daļa no tiem, kuri dzīvo Pierīgas pašvaldībās, strādā Rīgā.
– Tikai jāņem vērā, ka, ja pieaugušais brauc uz Rīgu strādāt, tas ir viens, savukārt, ja tas jādara bērnam, kreņķis vecākiem ir saprotams.
– Vidusskolas audzēkņus gan grūti nosaukt par bērniem. Bet, protams, mums ir ļoti nopietni jādomā par sabiedriskā transporta attīstību – patiešām nav visiem jāsēž automašīnās sastrēgumos. Starp Rīgas un Pierīgas pašvaldībām acīmredzot ir jābūt labākai koordinācijai šajos jautājumos.
– Ņemot vērā to, ka dažas no šīm Pierīgas pašvaldībām ir salīdzinoši turīgas, vai gaidāmais modelis nozīmē, ka principā (ja vien pašas pašvaldības to gribēs) tās vienalga varēs savas vidusskolas saglabāt? Un pat mēģināt finansiāli pievilināt skolotājus?
– Jā. Un tas jau arī notiek. Kad šādas pašvaldības, atvainojos par profesionālo žargonu, iztarificē, cik viņu skolās izmaksā viena stunda, tad vietām tas ir divreiz vairāk nekā citur.
– Man šķiet, ka ap šo izglītības satura reformu ir izveidojies pamatīgs profesionāla žargona slānis: "kompetence", "jēgpilns" utt. Rezultātā rodas sajūta kā grāmatveikalā pie plaukta ar dažādām "kā iemācīties kaut ko nedēļas laikā" grāmatām. Viss skan pareizi, bet... Jā, ir labi attīstīt skolēnos "kritisko domāšanu", bet kā tas notiks praksē?
– Es piekrītu tam, ka ir retorikas un ir praktiskā darba līmenis. Kādu brīdi ir jāizdzīvo arī šis retorikas līmenis. Turklāt retorikai ir divi veidi. Pirmais ir tad, kad tu problemātiku pārzini, bet runā vispārīgi, neiedziļinoties detaļās. Otrais ir tad, kad ir tikai retorika un tu patiesībā nesaproti, par ko runā. Diemžēl mums ir novērojamas abas šīs lietas. Tomēr jebkurā gadījumā, nonākot līdz praktiskai realizācijai, mēs redzēsim, kas strādā un kur mēs esam kļūdījušies.
– Bet var taču paņemt kādus citviet jau aprobētus modeļus galu galā!
– Es tagad atklāšu valsts noslēpumu: mēs neizgudrojam velosipēdu! Mēs ļoti daudz ņemam no pasaules pieredzes. Mēs ļoti daudz skatāmies uz britiem, arī uz Ziemeļvalstīm. Vienlaikus es gribu teikt, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no skolas direktora, no kodola, kas izveidojies konkrētajā skolā.
Pilnu interviju ar Kārli Šadurski lasiet 13. februāra laikrakstā "Kodols".
