Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pirmkārt, politiskās piederības (vai vismaz sabiedroto) maiņa pašvaldībās ievēlētajiem ir samērā ierasta lieta. Otrkārt, diez vai ir liels pārsteigums, ka "Vienotībā" netrūkst ļaužu, kuri skeptiski vērtē partijas izredzes pēc rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Galu galā partija Valmierai un Vidzemei nesen paziņoja, ka iekļūt parlamentā tās biedri, iespējams, mēģinās ne vairs kopīgā sarakstā ar "Vienotību", bet "zaļajiem zemniekiem".

Protams, ir šarmanti no partiju pametušo puses dzirdēt, ka viņus nav apmierinājis, piemēram, skaidras ideoloģijas trūkums "Vienotībā". LZP, kur vienā mierā sadzīvo gan Jūrmalas mērs Gatis Truksnis, gan Saeimas deputāts Kārlis Seržants, gan deputāts Valnis Kalnozols (neaizmirsīsim arī Ivetu Griguli), protams, izceļas ar skaidru ideoloģiju.

Ja neironizē, LZP kā "jumts" ir zināmā mērā apbrīnojama parādība. Tam varētu būt vairāki skaidrojumi.

Pirmkārt, ļaudīm, kuri nolēmuši tālredzīgi pieslieties spēcīgākajam spēlētājam valdības koalīcijā, var būt psiholoģiski grūti doties marša solī tieši "zemnieku" virzienā, savukārt "zaļie" gan ir, kā saka, pie šprices valstī, gan tomēr pretendē uz patstāvīgu statusu. Otrkārt, tieši ideoloģijas trūkums dara LZP pievilcīgu, jo vienīgais "marķieris" ir "zaļums", un kurš tad nav par zaļu Latviju?

LZP šādi pārnācēji ir visnotaļ izdevīgi. Pamatoti prognozējams, ka ZZS vadīs valdību arī pēc Saeimas vēlēšanām. Arī tādēļ "zaļajiem" ir svarīgi audzēt savas rindas, lai savienībā ar "zemniekiem" nebūtu kā jaunākais brālis.

Šādi apsvērumi var izklausīties diezgan ciniski, tomēr bargi spriest nevajadzētu.

Pirmkārt, ja Latvijas partiju cilvēki simboliskajā Rīgā nevar lepoties ar dzelžainu turēšanos pie iepriekš paustā un solītā, ideoloģiskie uzstādījumi ir kļuvuši par neskaidru vārdu savienojumu – tad kādēļ gan ļaudīm nodaļās būtu jābūt, kā saka, svētākiem par pāvestu?

Otrkārt, lai gan mani personīgi nedaudz kaitina apgalvojumi, ka pašvaldību līmenī svarīgāki ir darbi, nevis politika, ka pašvaldību līmenī ir citi sadarbības modeļi, principā zināma taisnība šādām tēzēm ir. Sabiedriski aktīvi ļaudis nereti partijas "jumtu" izvēlas ne tik daudz kādas dziļas pārliecības rezultātā, cik izvērtējot, kura no t.s. lielajām partijām ir (viņuprāt) mazākais ļaunums.

Starp citu, šāds elastīgums vērojams ne tikai Latvijā – pašvaldībās strādājošie politiķi izpludina "sarkanās līnijas" starp partijām pat tādā divpartiju (faktiski) valstī kā ASV; interesantas kombinācijas pašvaldību līmenī ir Vācijā un Itālijā. Tātad jārēķinās, ka zināma partiju biedru "staigāšana" ir politikai organiski piemītoša parādība.

Iepriekš:

Ikšķiles novada domē varu pārņem LZP un LZS