Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

No vienas puses, gandrīz puse aptaujāto atzīst, ka augstākās izglītības kvalitāte kopumā ir tāda pati kā citās valstīs. No otras puses, apmierināti ar augstskolas piedāvājumi ir tikai 40 procenti. Rodas iespaids, ka jaunajiem cilvēkiem nav lielu ilūziju par augstākās izglītības sniegtajām iespējām šodienas (un rītdienas) darba tirgū, kā arī par to, ka augstākās izglītības iegūšana ārzemēs šīs iespējas būtiski paplašinātu.

Netieši šo hipotēzi apstiprina tas, ka 75 procenti studentu aptaujā apliecinājuši – ja būtu tāda iespēja, izvēlētos to pašu augstskolu. Mazliet vulgarizējot: diez kas jau nav, bet citur nav labāk.

Studenti ir kļuvuši atbildīgāki par savu dzīvi tādā izpratnē, ka nevairās no nepieciešamības studiju laikā strādāt. Laika posmā no 2009. gada līdz 2017. gadam paralēli studijām algotu darbu strādājošo studentu īpatsvars ir palielinājies no 45 līdz 61 procentam. Tas gan ērtu dzīvi vienalga nenodrošina – pašu nopelnītais sedzot vien 63% no ikdienas izdevumiem –, tomēr gatavība strādāt ir apsveicama. Cita lieta (tas gan ir mūžīgais jautājums), vai strādāšana studiju laikā neietekmē izglītošanās procesa kvalitāti, jo pietrūkst laika...

Četru gadu laikā patstāvīgo studiju un mācīšanās procesam atvēlētais laiks ir sarucis no 15,1 līdz 13,9 stundām nedēļā, savukārt maizes pelnīšanai atvēlētais laiks kāpis no 28,6 līdz 31,2 stundām nedēļā. Protams, var cerēt, ka mūsu jaunā paaudze ir kļuvusi apķērīgāka – pretējā gadījumā mēs jau tuvā nākotnē saskarsimies ar paviršākas izglītības sekām.

Vienlaikus labā ziņa (vismaz manā ieskatā) ir tā, ka jaunieši neatmet ar roku augstākajai izglītībai arī tad, ja dažādu iemeslu dēļ neizdodas uzsākt to, kā saka, plūstoši pēc vidējās – 15 procenti sāk ceļu augstskolās arī tad, ja pēc vidusskolas beigšanas ir pagājuši vairāk nekā divi gadi.

Jāsecina arī, ka jaunieša ģimenes ekonomiskajam un sociālajam statusam joprojām ir būtiska nozīme. Tikai 16 procenti aptaujāto atzinuši, ka vecāku ģimene ir "ne pārāk turīga" vai ir vienkārši trūcīga. 62 procentiem aptaujāto vismaz vienam no vecākiem ir augstākā izglītība. Citiem vārdiem sakot, no trūcīgām ģimenēm, kuru vecākajiem locekļiem nav augstākās izglītības, nākošiem jauniešiem ir zināmas problēmas iekļauties augstākās izglītības sistēmā.

Nebūt neuzskatu, ka augstākā izglītība ir kaut kas absolūti nepieciešams un universālām tiesībām līdzīgs, tomēr būtu uzmanīgi jāskatās, lai sociālā un materiālā statusa grupas, ja tā drīkst teikt, neiecementējas, lai t.s. sociālie lifti starp grupām darbojas pietiekami netraucēti.

To studentu īpatsvars, kuri ir studējuši ārpus Latvijas, četru gadu laikā ir palielinājies no pieciem līdz deviņiem procentiem. Grūti pateikt, vai tas atzīstams par vērā ņemamu kāpumu, tomēr man subjektīvi neliekas, ka ir vieta bažām, ka notiek "smadzeņu aizplūšana".

Rodas iespaids, ka jaunajiem cilvēkiem nav lielu ilūziju par augstākās izglītības sniegtajām iespējām šodienas (un rītdienas) darba tirgū.