Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Jā, dzīves materiālo apstākļu sūrums parādās spilgti, bet par represijām – vien neskaidri mājieni. Tā teikt, vai autors neviļus nenodarbojas ar totalitāra režīma normalizāciju?

Ķeza tā, ka nenodarbojas vis, jo patiesībā korekti apraksta izdzīvošanas taktiku, kuru viegli kritizēt no šodienas viedokļa, bet kas likās loģiska – kā ir, tā jādzīvo! – no laikmetu piedzīvojušo skatupunkta. Kā pēcvārdā raksta Akmentiņš, "mūsu varoņi [..] kuļas cauri notikumiem, kurus paši nav radījuši, cenšoties izdzīvot". Stop! Vai kaut ko līdzīgu – lai cik skandalozi tas skanētu – nevar teikt arī par šodienu?

Un te nonāku pie akadēmiski pilnīgi nekorektas tēzes, proti, ka analīzes trūkums par izdzīvošanu okupācijas periodā nozīmē, ka cilvēku mijiedarbības paradumi atkārtojos, dažkārt kā neapzinātas vainas izjūtas izpausme. Vai jums, piemēram, neliekas, ka mūsu varenais kategoriskums šodien, vērtējot kādu partiju vai politiķus, neizskatās diezgan savādi uz pielaidīguma okupācijas gados fona? Iedomājieties, ka mēs okupācijas gados būtu pret stāšanos PSKP bijuši tikpat izlēmīgi, agresīvi utt., cik šodien, vērtējot valsti un varu? Bet nebijām taču, un šī apziņa, ka nebijām, iespējams, mudina, kā saka, stingro stāju šodien. Turklāt ar pārspīlējumu kompensācijai. Savulaik man iešāvās prātā jautājums par līdzībām starp daudz piesauktajiem «stukačiem» okupācijas gados un to žulti, dažkārt vienkārši absurdo, kas šļācas interneta komentāros šodien. Tā pati vēlme kaut kā no aizmugures ieriebt, izdarīt kaut ko pretīgu, paliekot ēnā. Vai, pareizāk sakot, tā – vai jūs varat iedomāties, kas notiktu, ja šīs verbālās agresijas orģijas internetā tehnoloģiski sakristu ar okupācijas periodu? Čeka un citi kantori vienkārši uzkārtos, netiekot galā ar brīvprātīgo ziņojumu plūdiem! Var iebilst, ka šie ir tādi ekstrēmi piemēri, jo vairākums vienkārši gribēja un grib "normāli dzīvot". Jā, un, ja nenodarbojamies ar paviršu moralizēšanu, nedomāju, ka te vajadzētu smīkņāt vai kritizēt. Ir lēmums (šajā gadījumā izdzīvošanas stratēģija), un katram lēmumam ir zināmas sekas, kas mierīgi un bez histērijas analizējamas.

Akmentiņš romāna pēcvārdā trāpīgi atgādina par tiem, kuriem palaimējās, kuri netika represēti, bet – viņu gadījumā tika «izsūtīta drosme». Nav iespējams, ka vairākas paaudzes nodzīvo totalitārā sistēmā un šī pieredze cilvēkus nelauž, nekropļo. Tas nav pārmetums vai nosodījums. Problēma ir tā, ka, politiskajam režīmam mainoties, mēs: a) sākām runāt par represētajiem (plašā nozīmē) – un pareizi darījām!; b) mēģinām runāt par represiju veicējiem (VDK, PSKP nomenklatūra) – un pareizi darām! –, bet nerunājam par sevi, par, kā socioloģijā saka, klusējošo vairākumu. Nevēlēšanās runāt par sevi rada situāciju, kad okupācijas pieredze netiek izvērtēta, tā "uzkaras gaisā" un kaut kādā kroplā formā saglabājas. Rezultātā vēsture atspēlējas, un 21. gadsimta Latvijā parādās totalitārai sistēmai raksturīgas uzvedības formas.