Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pieņemu, ka informāciju pamanījušo vairākumam šīs konkrētās debates neliekas izšķiroši svarīgas, tomēr tās zināmā mērā tiek uztvertas kā kārtējā ilustrācija savdabīgajām attiecībām starp "centrālo" varu un vietvarām. Šādā aspektā notiekošais jau kļūst interesantāks neatkarīgi no tā, kurai pozīcijai lasītājs pieder. Tai (nu es bezdievīgi vienkāršošu), kura jautā, kāda jēga ministrijai, ja tā netiek galā ar pašvaldības nedarbiem, vai tai, kura jautā, cik ilgi vēl "Rīgas ierēdņi" turpinās jaukties pašvaldību lietās.

Esmu iepazinies ar divu lietu (Salaspils, Ķekava) dokumentiem, un lielais izaicinājums nu ir mēģināt lietas būtību izstāstīt cilvēciskā valodā.

Proti, man ir aizdomas, ka lasītāji nebūs sajūsmā par iespēju iedziļināties jautājumā, vai likuma "Par pašvaldībām" 54. pants ir imperatīva norma vai dispozitīva norma... Nē, nu mēs, protams, varam pakavēties pie jautājuma par atšķirībām jēdzienos "autonomā kompetence" un "deleģētā kompetence". Joks! Tādēļ tālākais, no juristu viedokļa, droši vien ir neganta vulgarizācija, tomēr, atklāti sakot, man par cunftes sašutumu sirds nesāp, jo pati cunfte šo samudžinājumu ir līdzējusi sapīt.

Tātad pašvaldību tiesības nosacīti aizstāvošā juristu nometne saka (gandrīz citāts): pašvaldībām ir tiesības pieņemt "politiskus lēmumus", kurus savukārt ministram nav tiesību apturēt.

Jūs jautāsit, kas ir "politiski lēmumi"? Lūdzu: politisks lēmums ir lēmums, kura pamatā ir politiski, nevis juridiski apsvērumi, tāpēc tā izdevējam nav nepieciešams to juridiski pamatot. Izbaudiet argumentu. Savukārt pretējā puse norāda, ka ministram bijusi taisnība, jo politiska lēmuma gadījumā to nevar juridiski pamatot.

Ā, jums jau viss sajuka? Redzat, vieni saka "nav nepieciešams" pamatot, otri – "nevar" pamatot. Un šie otri piebilst – matemātiski pārbaudīt proporcionalitātes principa ievērošanu pastāvīgo komiteju izveidē ir iespējams, tātad lēmums ir pakļauts juridiskiem kritērijiem.

Lai novestu godājamo lasītāju līdz baltkvēlei, pieminēšu arī, ka šīs apburošās diskusijas tāpat saistās ar dažādiem skaidrojumiem par to, kas ir "saprātīgs pamatojums" valsts (šajā gadījumā VARAM) rīcībai, kas ir un kādas robežas ir "mazākuma tiesībām" utt.

Labi. Varu viegli iedomāties, ka konstitucionālo tiesību eksperti izgaršo šādas debates, tomēr baidos, ka sabiedrības vairākums lieto dažādus sliktus vārdus un dziļā vienprātībā secina, ka "darīt viņiem tur nav ko".

Lai viss neizskatītos tik bezcerīgi, jāpiezīmē, ka līdzīga satura domstarpību gadījumā ir bijušas arī reizes, kad VARAM un konkrētā pašvaldība, kā saka, līdz tiesu darbiem nenonāk. Tā bija gadījumos ar Ventspils, Liepājas, Daugavpils un vēl dažu pašvaldību nolikumiem.

Otrā nosacīti labā ziņa ir tā, ka – ja neņem vērā iepriekš ieskicētās juridiskās orģijas – nav jau gluži tā, ka strīds ir par, tā teikt, neko. Gana bieži vēlētāji saka personāžiem, par kuriem balsojuši pašvaldību vēlēšanās: kāda no jums jēga, ja... Un seko konkrētajai vietai raksturīgo problēmu apraksts.

Savukārt personāži ieplēš sāpēs par tautu saraudātās acis un saka: mēs esam opozīcijā, mēs pilnīgi neko nespējam ietekmēt! Un tā nu diemžēl ir, ka, par spīti vāvuļošanai par "konstruktīvu sadarbību", ir pašvaldības, kurās pozīcija un aiz tās stāvošie grupējumi ir iemanījušies atrast formas opozīcijas, atvainojos, izčakarēšanai. Tātad principā jēga strīdiem ir, tikai cits jautājums, kas notiek, ja talkā tiek ņemts nevis veselais saprāts (vai ir tālredzīgi konfliktēt?), bet pārliecība par savas juridiskās interpretācijas nevainojamību.

Šajās sāgās ir vēl kāds aspekts. Tātad principā mierīgais civiliedzīvotājs vēlas redzēt VARAM personā struktūru, kur meklēt taisnību, ja kāda no pašvaldībām, viņaprāt, rīkojas cūciski. Un te parādās problēma, ka, jā, Latvija, protams, ir maza valsts, bet tas nenozīmē, ka pašvaldības (līdzīgi kā citas "iestādes") nespēj saražot tādu "papīru" daudzumu, ka VARAM, piedošanu, sāk aizrīties.

Šī problēma parādījās, piemēram, pērn vasarā, kad tika apspriesta kopumā prātīga ideja pašvaldību saistošo noteikumu vērtēšanu no VARAM pārņemt Tieslietu ministrijai (TM). TM pārstāve pavērās uz iespējamo jauno darba lauku un pavēstīja, ka tad TM te jānodarbina apmēram 30 cilvēku. Faktiski tas nozīmē caur puķēm atzīt, ka VARAM rīcībā esošie ekspertu resursi ir nepietiekami.

Rezultātā vismaz man (neprofesionālim utt.) šķiet, ka vienīgais risinājums ir "papīru" plūdu mazināšana, jo, pat ja ekspertu papildu resurss atrastos, kāda garantija, ka "papīru" ražotāji vienkārši sportiskā priekā nepalielinās savu produkcijas izlaidi un pēc kāda laika būs nepieciešami vēl pārdesmit izvērtētāju un kontrolētāju.

Es, protams, nevaru teikt, ka VARAM un pašvaldību strīdiņu reizēs nekad nav bijis, nav un nebūs politiskā zemteksta, tomēr kopumā sliecos secināt, ka galvenā ķeza ir mūsu valstī indīgos ziedos kupli sazēlušais normatīvisms, respektīvi, niķis mēģināt jebkuru problēmu aprakstīt un risināt ar "papīru".