Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Latvijas vidēja termiņa budžeta ietvars paredz, ka 2018. gadā vispārējās valdības pieļaujamais budžeta deficīts nepārsniedz 1% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP), 2019. gadā – 0,9%, 2020. gadā – 0,4% no IKP. Citiem vārdiem sakot, izdevumi faktiski nepārsniedz ieņēmumus.

Tikmēr informācija par dažām Pierīgas pašvaldībām liecina, ka tās dzīvošanā uz parāda neko bīstamu nesaskata. Piemēram, Ikšķiles novada budžeta deficīts šogad būs 7,64 miljoni eiro, kas ir konsolidēto ieņēmumu (13,91 miljons eiro) un konsolidēto izdevumu (21,55 miljoni eiro) starpība, savukārt Mārupes novadā budžeta deficīts ir apmēram piecu miljonu apmērā.

Lai šo situāciju izvērtētu, no svara ir divi jautājumi.

Pirmais. Cik vispār pašvaldību finansiālais stāvoklis ir būtisks visas valsts kontekstā? Vienkāršāk izsakoties – vai par to ir jākreņķējas, ja galu galā noteicošais ir "lielā" budžeta stāvoklis un sadalījums?

Īsā atbilde – ir būtisks.

Saskaņā ar Finanšu ministrijas datiem, Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm, pašvaldību budžetu īpatsvars ir diezgan liels. Piemēram, ja pašvaldību ieņēmumu īpatsvars vispārējās valdības ieņēmumos vidēji ES ir 24%, tad Latvijā tas ir 26%. Saprotamāk izsakoties, procentuāli mazāk par Latvijas pašvaldībām iekasē vietvaras gan Lietuvā un Igaunijā, gan Lielbritānijā un Francijā, gan Ungārijā un Spānijā.

Ja vērtē, cik liela daļa tieši no nodokļu ieņēmumiem tiek pašvaldībām, tad arī te esam virs ES vidējā līmeņa (attiecīgi 6% un 4% no IKP), un lielāka nodokļu ieņēmumu daļa tiek vienīgi vietvarām Zviedrijā, Dānijā un Somijā. Tātad nevar teikt, ka pašvaldību naudas plūsmas ir tik salīdzinoši nelielas, ka pašvaldību budžetiem nav nozīmes ārpus konkrētajās pašvaldībās dzīvojošo interešu loka.

Otrais. Cik pamatoti tā vai cita pašvaldība atļaujas savā budžetā deficītu? Atbildi veido vairāki aspekti.

Jāņem vērā, ka pašvaldību finanses Latvijā kontrolē divas ministrijas. Kā viegli nojaust, Finanšu ministrija (FM) ir tā, kas akceptē vai noraida pašvaldību plānotos aizņēmumus, apkopo informāciju par pašvaldību un to kapitālsabiedrību kavētajiem maksājumiem (piemēram, informācija par 2017. gadu visnotaļ operatīvi publicēta jau šā gada 25. janvārī), par pašvaldību saistībām, ar ES līdzfinansējumu saistītajiem projektiem utt. Savukārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) raugās, lai pašvaldību finansiālā darbības puslīdz atbilstu, sausi ierēdnieciski izsakoties, "reģionu attīstības plānošanas dokumentiem". Īsi sakot, lai gan Valsts kontrole regulāri "iepriecina" publiku ar ziņām par nejēdzīgiem tēriņiem kādā pašvaldībā, nav gluži tā, ka pašvaldības varētu uz nebēdu audzēt sava budžeta deficītu.

Ja paveras uz vietvaru amatpersonu skaidrojumiem, kur tad nauda, kuras dēļ deficīts veidojas, tiks tērēta, vairumā gadījumu nekā sirdi plosoša jau nav – kaut kas ceļiem, kaut kas izglītībai, kaut kas kultūrai utt. Viens knifs gan ir tajā (atgriežoties pie Valsts kontroles pārmetumiem), ka nereti visnotaļ vajadzīgiem projektiem gala tāmes izrādās savādi lielas, projektu īstenotāji tādi dīvaini, tātad FM un VARAM var diezgan veiksmīgi izķert klajas nejēdzības, ja tās izpaužas kā no satura viedokļa nepamatoti projekti, savukārt tas, cik projekta izmaksas bijušas adekvātas, kā ir notikuši iepirkumi un konkursi, nereti atklājas jau vēlāk.

Nākamo aspektu varētu formulēt šādi: pat ja projekts, kam plānots naudu tērēt, ir vajadzīgs, pat ja tas nav nepamatoti sadārdzināts, vai ir prātīgi to īstenot, kā saka, uz parāda? Atbilde, protams, saistās ar prognozēšanas kvalitāti valsts līmenī. Ir normāli, ja pašvaldība šogad atļaujas deficītu, paļaujoties uz FM prognozēm par, teiksim, iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) apjoma pieaugumu nākamgad, aiznākamgad utt. Tas ļautu saprātīgā termiņā "grāmatvedību" savest kārtībā. Kopumā prognozes Latvijā ir diezgan korektas.

Tomēr ir vēl cits, slidenāks, aspekts – konkrētās pašvaldības nākotnes perspektīvas vispār. Daži piemēri pasaulē. Berlīnes pašvaldības finanšu stāvoklis hroniski ir draņķīgs, tomēr skaidrs, ka neviens Vācijā galvaspilsētai pa burbuli noiet gluži neļaus. Savukārt Detroita ASV neparko nespēja noticēt, ka tās autobūves centra ziedu laiki ir beigušies, un galu galā faktiski bankrotēja.

Citiem vārdiem sakot, tas, ka pašvaldības īsāku vai garāku periodu dzīvo ar budžeta deficītu, nav nekas ārkārtējs – jautājums ir par to, vai tuneļa galā ir gaisma vai nav. Latvijā klajas stūrgalvības un/vai sevis mānīšanas par nākotni gadījumu pašvaldību amatpersonu vidē ir ļoti maz, tomēr daudzi ir zināmā mērā pat sarežģītākā situācijā, jo te runa ir nevis par iespītēšanos, bet zināmu loģiku – ja pašvaldība neiegulda (tostarp uz budžeta deficīta rēķina) infrastruktūrā, dzīve pašvaldībā iedzīvotājiem, potenciālajiem uzņēmējiem pakāpeniski kļūst nepievilcīga, un sākas apburtais loks: mazāki ieņēmumi – mazākas iespējas kaut ko uzlabot – vēl mazāki ieņēmumi. Attiecīgi pašvaldību vēlme riskēt raisa sapratni, ja pat ne simpātijas.

No šī viedokļa varētu vēlēties labāku sadarbību starp dažādu partiju kontrolētām ministrijām nacionālajā līmenī, lai nav tā, ka viena ministrija (piemēram, Finanšu) ar izpratni izturas pret pašvaldības X vēlmi no budžeta deficīta finansēt vietējās skolas rekonstrukciju, savukārt cita (piemēram, Izglītības un zinātnes) īsti neredz vietu šai vietējai skolai nākotnē, un – pilnai laimei – ja abas ministrijas kontrolē dažādas partijas, kopsaucēju atrast nav viegli.

Šādā situācijā pašvaldības vadībai faktiski nekas cits neatliek, kā nodarboties ar negantu lobismu Rīgā vai cerēt, ka ministru portfeļu sadalījums valdībā mainīsies, kas, piekritīsiet, nav drošs pamats nākotnes plānošanai. Šādā situācijā grūtāk varētu būt vietvarām, kuru vadībā ir vietējo vēlētāju apvienību saraksti, tieši nesaistīti ar koalīcijas partijām "ciešā un nesaraujamā draudzībā".

Rezumējot – lai gan par depopulāciju ir runāts bezgalīgi un pašvaldību vēlme attīstīties uz parāda var likties neapdomīga, Latvijā šī vēlme nav sasniegusi līmeni, kas draudētu ar nopietniem finansiāliem satricinājumiem.