28.04.2018 08:48

Māris Zanders. Labas un sliktas ziņas

Autors  Māris Zanders, speciāli “Kodolam”
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Māris Zanders. Labas un sliktas ziņas publicitātes

Aizvadītajā nedēļā militārajām tehnoloģijām veltītās ziņu lentēs parādījās informācija, ka ASV militārais koncerns "Lockheed Martin" ķēries pie virsskaņas jeb t.s. spārnoto raķešu izstrādes.

Nav grūti nojaust, ka amerikāņi gatavi ieguldīt 928 miljonus dolāru jaunā "brīnumieroča" izstrādei, lielā mērā atbildot arī uz Krievijas prezidenta paziņojumu šā gada martā, ka Kremļa rīcībā kaut kas līdzvērtīgs jau ir vai tūlīt, tūlīt būs (raķetes "Kinžals").

Neatkarīgi no tā, cik liels Putina apgalvotajā ir blefa īpatsvars, nepārprotami rodas secinājums, ka bruņošanās sacensība starp lielvarām ir atgriezusies īpaši nelāgā formā. Proti, viena lieta ir sacensība dažādu bezpilota lidaparātu vai jaunu bruņumašīnu izstrādē, pavisam cita – kodolieroču sadaļā. Tā nu ir ļoti, ļoti slikta vēsts.

Sagadījās, ka šomēnes lasīju serbu zinātnieka Petara Bojaniča nesen iznākušo darbu "Vardarbība un mesiānisms". Bojaničs mēģina izsekot līdzi attieksmes pret karu līkločiem Eiropas filozofijā, un te nu krāšņu citātu netrūkst.

Piemēram, slavenais vācu nācijas dēls G. V. F. Hēgelis sludinājis, ka, lai indivīdi neieslīgtu pārliecībā par savas dzīves neaizskaramību un nepierastu pie drošības sajūtas, "valdībai laiku pa laikam jāsatricina viņi ar karu starpniecību". Kaut ko ļoti līdzīgu apgalvojis arī slavenais franču nācijas dēls Žans Bodēns, kura ieskatā, karš esot labākais veids valsts pasargāšanai no "dumpjiem un pilsoņu kariem".

Lai nu kādas trulības šodien nāktos lasīt, tomēr grūti iedomāties, ka kaut ko līdzīgu kāds varētu sacerēt un publikai priekšā celt 21. gadsimtā – pat ja runājam par visdažādāko nokrāsu radikāļiem un muldoņām. Man nav ne mazāko ilūziju par to, cik daudz vardarbības elementu ir t.s. masu kultūrā, tomēr karš vairs netiek piesaukts kā ne tikai normāla, bet pat nepieciešama valsts un indivīdu savstarpējo attiecību forma.

Līdz ar to ikvienu normālu cilvēku tracinošajai ieroču žvadzināšanai mūsdienās, šķiet, ir ciniski, bet ne pašnāvnieciski iemesli. Nav noslēpums, ka militārais sektors ir bijis un būs viens no tehnoloģiju attīstības dzinējspēkiem, kas spēj piesaistīt spožus prātus. Tam savukārt ir savi, arī diezgan ciniski, iemesli.

Fundamentālajiem pētījumiem civilajā sektorā naudu izkaulēt ir grūtāk nekā tad, ja tiek piesaukta drošība. Līdz ar to jau izsenis (atcerēsimies kaut vai kodolieroču pirmsākumus) spožie prāti nereti slēdz vienošanos ar Mefistofeli, ja vēlas netraucēti piepildīt sevi kā zinātniekus, izgudrotājus, inženierus. Bet – darba rezultāti kaut kur ir jāizmēģina, lai zinātu, kas pielabojams. Rezultātā mēs redzam dažādus manevrus (arī Baltijas jūrā), kas, protams, tiek "iepakoti" ģeopolitiskā retorikā, tomēr primāri ir lielizmēra eksperimenti, nevis apliecinājums reālai gatavībai uzsākt Trešo pasaules karu.

Tas, par ko diemžēl nākas un nāksies uztraukties, ir ikviena izmēģinājuma gadījumā neizbēgamā "kaut kas noiet greizi" iespēja; ja kaut kas noiet greizi, izmēģinot jaunu spiegošanai paredzētu "dronu", nav liela bēda. Raķešu gadījumā ir "mazliet" citādi...