Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Raugi, reformācijai veltītā tematiskā rakstā pazīstamais iknedēļas izdevums "The Economist" norāda: šobrīd Eiropā dzīvo tikai 13% pasaules protestantu; Nigērijā ir divreiz vairāk protestantu nekā Vācijā; pēdējo desmitgažu laikā protestantismam pieslējušies vairāk nekā 80 miljoni ķīniešu (4. novembra numurs, 50.–51. lpp.).

Nav runa par to, vai šādi procesi ir "pareizi" vai "nepareizi", jo cilvēka reliģiskā izvēle un prakse nav komentējama tādās kategorijās. Runa ir par to, ka protestantisms piedzīvo ļoti būtiskas pārmaiņas sekotāju "pusē", un grūti iedomāties, ka šīs izmaiņas neietekmēs arī, ja tā drīkst teikt, saturu. Ko mēs par to domājam, kādu redzam savu vietu šajās tendencēs?

Visiem smadzenes nesaindēsi

Decembra sākumā Krievijas autoritārais vadītājs Putins paziņoja, ka atkal kandidēs prezidenta vēlēšanās, kas deva diezgan pamatotu iemeslu ar režīmu nesaistītiem ekspertiem drūmi prognozēt, ka vismaz līdz 2024. gadam šajā valstī nekas nemainīsies. Un, ja patur prātā, kāds Kremļa režīms ir, kā tam izdodas manipulēt ar sabiedrības lielākās daļas prātiem, vismaz šajā aspektā nākotne izskatās sērīgi.

Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka arī pilnīgi nejēdzīgā situācijā saglabājas ļaužu grupas, kas dzīvo ar savu, neatkarīgu vērtību un mērķu sistēmu. Pilnīgi nejauši uzzināju, ka Krievijā jau kopš 2003. gada iznāk žurnāls "Jaunais krasts" ("Novij bereg"), kura uzdevums ir krievu un Eiropas tautu literatūras sapazīstināšana. Šādas darbības ietvaros šā gada jaunākais numurs, piemēram, ir veltīts dāņu dzejai un prozai. Un, lai gan celt kaut ko priekšā vairākkārtējā tulkojumā ir diezgan dumji, nevaru atturēties nenocitējot 1956. gadā dzimušo Sērenu Ulriku Tomsenu, kura teiktais liekas skaudri aktuāls mums visiem: "Tādēļ, ka tas viss ir bezjēdzīgi un tomēr reāli, tam noteikti ir milzīga nozīme."

Pieņemu, ka arī nodarboties ar kultūru šodienas Krievijā (un vai tikai?) ir diezgan bezjēdzīgi, bet kāds ar to nodarbojas, un tas ir ļoti svarīgi.

Vieglprātība vai kaitniecība?

Nav jaunums, ka liela daļa Latvijas sabiedrības ir ārkārtīgi kritiska pret savu valsti. Šādu attieksmi grūti kritizēt, tomēr pēdējo mēnešu laikā "rūcēji" ir ne tikai ikdienas problēmu nokaitinātie mierīgie civiliedzīvotāji, politiskās opozīcijas pārstāvji, bet arī politiķi, kurus it kā nevarētu turēt aizdomās par simpātijām pret Kremli.

Runa ir gan par uzbrukumiem specdienestiem, kuriem, lūk, jāņem nost pielaižu valsts noslēpumam došanas iespēja Saeimas deputātiem ("Saskaņai" piebalso atsevišķi ZZS pārstāvji), gan VDK izpētes darba nozīmes graušana, – paspārdīt šo darbu gatavi teju visu partiju pārstāvji. Visās valstīs daļa institūciju arvien tiek lamātas, un tas ir normāli, tomēr pastāv struktūras (Baznīca, zinātne u.c.), kurām rūgtums tiek pietaupīts, jo, tā vienkārši sakot, kaut kam puslīdz jāuzticas taču ir. Rodas sajūta, ka mums šāda pragmatiska iecietība sāk zust.