13.04.2018 16:05

Māris Zanders. Neticu savām acīm!

Autors  Māris Zanders
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Māris Zanders. Neticu savām acīm! publicitātes

Lai gan latviešiem bieži piedēvē ziemeļniecisku atturīgumu, pat noslēgtību, tikpat bieži novērojams, ka mēs viegli aizsvilstamies un iesaistāmies strīdos, kuros patiesībā pazūd to sākotnējais iemesls. Kā piemēru var minēt ecēšanos par Krievijas propagandas aģentūras "Sputnik" materiālu izmantošanu mūsu presē.

Daļa kolēģu uztvēruši Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes aizrādījumus par šo materiālu izmantošanu kā zināmu cenzūru, pretī saņemot savu tiesu pārmetumu, un rezultātā visi apvainojas uz visiem. Lai gan jautājums patiesībā ir ļoti interesants un mierīgi pārrunājams.

Es ar šo tēmu saskāros pirms vairākiem gadiem, kad pēc ilgāka pārtraukumu sāku kādu projektu televīzijā, kas nozīmēja arī video ilustrāciju meklēšanu. Pēc viena raidījuma saņēmu ironisku piezīmi sociālajos tīklos no kāda ziņu aģentūras vadītāja ar jautājumu, kopš kura laika RT videomateriāli ir uzticams avots. Jāatzīstas, ka, būdams ļoti slinks TV skatītājs, tobrīd vispār nezināju, kas tas RT par "zvēru", attiecīgi nesapratu arī iemeslu ironijai...

Kopš šīs epizodes ir pagājis krietns laiks, bet tas manī ir tikai nostiprinājis sajūtu, ka priekšstats "bilde taču nemelo" ir bijis diezgan naivs. Vienu un to pašu notikumu pat vizuāli var attēlot ļoti dažādi. Klasisks piemērs bija dažādie videomateriāli, kas internetā parādījās migrācijas krīzes Eiropā pilnbriedā,– atkarībā no materiāla autora ieceres redzamais varēja izraisīt gan līdzjūtību, gan šausmināt. Īsi sakot, negribēti kļūt par manipulēšanas mērķi un instrumentu mūsdienās ir nepatīkami viegli.

Tajā pašā laikā esmu izmantojis un izmantošu nepārprotami tendenciozus videomateriālus, kas pretendē uz notikumu dokumentēšanu. Formulēšu citādi: ja man ir nepieciešams ilustrēt kādas valsts vai aktīvistu grupas (un tādu savairojies daudz) pašsuģestijas plānprātības, nav labāka veida, kā to darīt, – ar visu atbilstošo dramatisko mūziku fonā, saspringtā tonī lasīto tekstu utt.

Šādā kontekstā esmu izmantojis gan Krievijas armijas, gan itāļu neofašistu videoklipus. Bet – skaidri norādot, ka šī ir ilustrācija tam, kā autori grib redzēt sevi un pasauli ap sevi. (Tas pats, starp citu, attiecas uz teksta formā pausto, jo arī te partejiskums plaukst un zeļ, bet tā ir plaša, atsevišķi aplūkojama tēma.) Citiem vārdiem sakot, ir skaidri jāiezīmē, ka šis ir citāts, nevis kaut kā atspoguļojums.

Šis problēmu loks pēdējo gadu laikā ir aktualizējies ne tikai medijos, bet arī, piemēram, ASV universitātēs: kurus runātājus aicināt uzstāties un kuri tomēr ir pārāk, pieklājīgi sakot, īpatnēji, attiecīgi – personas non grata? Veselais saprāts atkal teic, ka iepazīstināt ar krasi atšķirīgu viedokli ir vērts, bet ir arī kāds ļoti svarīgs nosacījums – simetrijas ievērošana. Nevar būt tā, ka vieni radikālu uzskatu paudēji tiek akceptēti kā izteikšanās brīvības piemēri, savukārt radikāļiem otrā "flangā" šāda attieksme tiek liegta. Kā saka, ja jau, tad jau...

Atklāti sakot, amerikāņu profesūrai un studentiem pagaidām te panākumi pašvaki, vairāk ir savstarpēju apvainojumu ("kādā sakarībā kaut kas tāds uzaicināts uzstāties?!"), tomēr tas nenozīmē, ka mums jāseko sliktam piemēram. Te savukārt par labu piemēru var kalpot diskusijas akadēmiskajā (piemēram, vēsturnieku) vidē par to, kādēļ godājamais kolēģis ir izmantojis šos avotus, savukārt šos nav, vai viņš pētījumā ir pietiekami skaidri devis novērtējumu kāda avota objektivitātei utt.