– Ņemot vērā to, ka Nacionālajā apvienībā ir aktīva jauniešu nodaļa, mani nepārsteidz, ka tik jauns cilvēks kā tu ir kļuvis par apvienības ģenerālsekretāru, taču 25 gadu vecumā jau rakstīt grāmatu – tā, teikšu strupi, ir diezgan liela bezkaunība...
– Politikā zināma bezkaunība ir nepieciešama. Jāsaka arī, ka es nekad neesmu piedomājis pie sava vecuma – man ir savas idejas, domas, plāni, un tas, cik man ir gadu, nav licies būtiski. Pēc izglītības esmu vēsturnieks, un vēsturē mēs redzam dižus vīrus, kuri 25, pat 22 gadu vecumā bijuši ģenerāļi...
– Mani vienkārši samulsināja tas, ka grāmatā tu raksti, ka esi jau "izslimojis" kreisās idejas. Šādā vecumā jau tik droši prognozēt savu pārliecību, piemēram, pusmūžā, ir diezgan pārgalvīgi...
– Es, protams, nevaru izslēgt mainīšanās iespēju, man ir jābūt atvērtam pārmaiņām, bet es tiešām tagad jūtos gana nostabilizējies savos uzskatos. Pirms diviem gadiem es nebūtu rakstījis šādu grāmatu, jo pašam bija dažādas pārdomas, bet nu es jūtos drošs par to, ko rakstu.
Kādēļ tieši grāmatas formāts? Mūsdienās, lai efektīvi izstāstītu auditorijai savas idejas, varbūt nepieciešami citi formāti – piemēram, sociālajos tīklos.
Tomēr formāts, manuprāt, ir sekundārs. Es pats esmu mēģinājis tādus formātus kā videoblogi, tvīti utt. Ja ir interesanti, cilvēki skatās arī tad, ja, piemēram, videoblogā nav nekādu "specefektu". Grāmata mūsdienu cilvēkam patiešām ir lielāku atbildību prasoša forma – ir jāinvestē laiks un līdzekļi, jābūt ļoti motivētam. Manas grāmatas gadījumā mērķauditorija jau ir motivēta – tie ir nacionālisti, kuri jau domā par šīm tēmām, tic šīm vērtībām un kuriem var noderēt piemērs, kā savas domas mēģināt salikt pa plauktiņiem.
Grāmata “Par nacionālu valsti” ir jaunās latviešu nacionālistu paaudzes aktīvista veltījums Latvijai, latviešu tautai un tās atdzimšanai. Tā ir pirmā grāmata, kurā latviešu nacionālisma idejas un uzdevumi tiek sistemātiski aprakstīti 21. gadsimta pasaules situācijā, vienlaikus nezaudējot vienkāršu un saistošu izteiksmes veidu.
– Pievēršamies saturam. Tās sadaļas, kas veltītas t.s. globālismam un tā blaknēm, gan argumentācijas, gan kaislīguma (lietoju šo vārdu bez apcelšanās) ziņā tikpat labi varētu būt kreiso antiglobālistu sacerētas. Rodas iespaids, ka attieksmē pret globālismu nacionālisti un kreisie radikāļi stāv viens otram tuvu.
– Mūsdienās tiešām ir šādi saskarsmes punkti. Pieļauju, ka manas domas par Frankfurtes skolu atšķiras no tavām, bet nenoliedzu, ka diagnozi šie domātāji jau pagājušā gadsimta 50.–60. gados uzstādīja pareizi. Patērētāju sabiedrības vērtībām utt. Viņu domām grūti nepiekrist, atšķiras versijas par risinājumiem. Un ļoti iespējams, ka nacionālisti patiešām kaut ko ir mācījušies no kreisajiem, piemēram, Francijā. Līdz ar to nav jābūt fundamentālistam, ir jāspēj mācīties arī no citiem.
– Tu daudz raksti par grupām, ko tu sauc par ultraliberāļiem. Neatkarīgi no tā, ko mēs par tām domājam, vai tu nepārspīlē viņu ietekmi – gan Latvijā, gan Rietumos? Tev viņi ir teju vai metafiziska līmeņa, ārkārtīgi spēcīgs pretinieks, savukārt man šķiet, ka sabiedrības vairākums dzīvo savu dzīvi.
– Metafizika ir spēcīgāka par fiziku. (Smejas) Respektīvi, ja kāds dominē ideju laukā, pēc kāda laika sabiedrība piemērojas. It īpaši tad, ja cilvēki, kā tu saki, nemaz neinteresējas par ultraliberāļu idejām – atšķirībā no situācijas, kad cilvēks tomēr reflektē par tām. Komunisma laikos neviens valdošajai ideoloģijai neticēja, bet tas nenozīmē, ka šī ideoloģija neietekmēja dzīvi.
– Un tu apgalvo, ka ultraliberāļi dominē ideju laukā? Es saprotu, ka diskurss un praktiskā politika nav tieši saistītas lietas, tomēr mēs redzam, ka vismaz Latvijā šādas politiskas grupas vēlēšanās var cerēt uz 5–6 procentiem balsu.
– Latvijā ir gan tāda pretstāvēšana, gan vienaldzība, un ticamāks scenārijs ir, ka nedominēs. Ja mēs paskatāmies uz Ungāriju, redzam, ka trīs valdošās partijas gandrīz vai sacenšas, kura būs lielāki nacionālisti. Lai gan Džordžs Soross pats ir no Ungārijas, ieguldījis tur ļoti daudz līdzekļu, pat sociālisti Ungārijā ir spiesti kritizēt imigrāciju. Respektīvi, Austrumeiropā ir savs attīstības modelis. Latvija ir robežšķirtne – tuvāk Skandināvijai ar visu no tā izrietošo. Bet vienalga es domāju, ka tendence būs par labu mums, nacionālistiem, tomēr ultraliberāļu ietekmi nevajadzētu nenovērtēt.
– Man ir zināmas problēmas ar vārdu "nacionālists". Proti, manuprāt, tas runā par kaut ko tādu, kas sevi pierāda būtībā ekstrēmās situācijās, X stundā. Citos apstākļos tas ir vienkārši vārds, retorika. Cilvēks var tikai minēt, ko upurēt viņš būtu gatavs vai kādiem kompromisiem padoties. Līdz ar to var gadīties, ka cilvēks, kurš sevi sauc par nacionālistu, savas dzīves laikā netiek pārbaudīts paša deklarētajās vērtībās.
– Jā, te ir viela pārdomām. Es, piemēram, īsti nestādos priekšā, kas notika Latvijā Otrā pasaules kara laikā, vēlāk nacionālo partizānu cīņu laikā, kad varonībai un ideālismam bija jāsaduras ar reāliem spīdzināšanas un nogalināšanas draudiem. Tā ir augsne varoņstāstiem, bet varbūt labi vien ir, ka mums, kā saka, uz savas ādas par to visu nav jāpārliecinās.
Tas, ko es pats cenšos un iesaku arī citiem, ir varbūt mazāk runāt abstrakti par tēvzemi un vēsturi, bet sākt, piemēram, ar savu dzimtas koku. Un tā saprast, kam cauri gājuši tavi vecvecāki, senči, un tad vēsture, tēvzemes mīlestība kļūst ļoti reāla. Tāpat var teikt, ka varbūt jāsāk ar savu tuvāko apkaimi, ar to, kas notiek kaimiņos, un tad var izrādīties, ka vieglāk ir runāt par dzimteni, nekā pasveicināt kaimiņu, piedalīties apkaimes biedrībā un tamlīdzīgi. Man šķiet, ka 21. gadsimtā ar to – dzimtu, apkaimi – varētu sākt un tad jau vēlāk domāt plašāk. Nacionālismam kā jebkurai vērtību sistēmai ir jēga, ja tas izpaužas caur cilvēkiem, caur ģimeni.
Raivis Zeltīts ar ģimeni.
– Tu lieto jēdzienu "jaunais nacionālisms". Līdz ar to jautājums ir par to, kā tu interpretē "veco nacionālismu", ja, izrādās, ir nepieciešams jauns...
– Ideoloģijām vienlīdz svarīgi ir divi aspekti. Pirmais – vērtību kodols. Nacionālistu gadījumā, piemēram, nācija. Otrais – apstākļi, kurus nevar neņemt vērā. 20. gadsimtā vissvarīgākais bija nāciju pašnoteikšanās tiesības, bet mēs arī redzam, ka vēlāk bija savstarpējas teritoriālas pretenzijas, kas mūsu reģionā noveda pie nebeidzamiem kašķiem un galu galā pie Molotova–Ribentropa pakta.
Respektīvi, nevar ignorēt 20. gadsimta nacionālisma ēnas puses. 21. gadsimtā nacionālistiem – un tās varbūt ir tās idejas, kas aizgūtas no kreisajiem, – ir jāņem vērā globālisma faktors. Nepietiek ar to, ka mums tagad ir valsts robežas, Satversme un pat it kā politiskā vara, jo mūsdienās šī politiskā vara vispār ir ar krietni mazāku svaru. Tas, ka tu esi deputāts vai ministrs, nenozīmē, ka tev ir reāla vara – daudz lielāka vara, iespējams, ir starptautiskajām korporācijām, medijiem un citiem spēlētājiem. Tie ir jauni apstākļi, un es varētu šo uzskaitījumu turpināt.
– Es grāmatā šo attieksmi pret globālismu nolasīju citādi – ka ir jāmēģina norobežoties no tā nestajām parādībām. Kas savukārt man neliekas reāli, jo daudzas problēmas, piemēram, ekoloģijā, objektīvi nav iespējams atrisināt "katram par sevi".
– Varētu tam piekrist.
– Un ko tas nozīmē nacionālistiem praktiskā nozīmē? Nacionālistu Internacionāli?
– (Smejas) Tā ir mūsdienu lielā pretruna: atsevišķi nevar, kopā ir grūti, jo, es teiktu tā, līdzi velkas vecais nacionālisms. Tēlaini izsakoties, velkas līdzi strīdi par to, kam tad tā Ļvova īsti pieder, ko kurš kuram nodarījis pēc kara utt. Tas ir tāds liels rēgs, un ar to ir jātiek galā. Nacionālistu Internacionālei gan es neticu, jo intereses ir pārāk pretrunīgas, turklāt tendence ir tāda, ka – jo tālāki no Krievijas, jo prokrieviskāki ir nacionālisti.
– Grāmatā tu nošķir ultraliberāļus un liberāļus. Un uzsver, ka Latvijā nepieciešams veicināt sadarbību starp nacionālistiem un liberāļiem. Neapšaubu tēzi par nepieciešamību, bet kā tu to iedomājies praktiski?
– Iespējams, ka šis "stāsts" vispār nenotiks, iespējams, ka tas notiks pēc 10 gadiem, tādēļ saproti pareizi, ka es to visu nerakstīju, domājot par kādām konkrētām šodienas partijām Latvijā. Un mani sevišķi neinteresē polittehnoloģiski sastiķējumi, kas samērā viegli izveidojami, bet viegli arī izirst. Es runāju par tālāku nākotni. Ja mēs paskatāmies kaut vai uz ASV šodien, redzam radikalizāciju abos spārnos – kreisie liberāļi kļūst arvien histēriski, iespējams, ka Trampa atbalstītāji arī. Ko šādā situācijā darīt cilvēkam, kurš sevi uzskata par klasisko liberāli? Un tad bieži vien izrādās, ka šādam cilvēkam ir vieglāk atrast kopīgu valodu ar tiem, kuri ir pret musulmaņu ievešanu, jo šie pēdējie galu galā apdraud Rietumu civilizācijas pamatvērtības, kas svarīgas klasiskajam liberālim. Citiem vārdiem sakot, šādi saskarsmes punkti Rietumos veidojas. Un es pieņemu, ka šāda tendence varētu iezīmēties arī Latvijā.
– Bet vai Latvijā politika primāri nav polittehnoloģija, nevis "cepšanās" ap un par ideoloģijām, līdz ar to šāda idejās balstīta tuvināšanās varētu būt apgrūtināta?
– Nu, Latvijas politiskā vide zināmā mērā tiešām ir hibrīds, kurā daļa ir saistīta ar politisko vidi Krievijā, kur nozīme ir tikai polittehnoloģijām un ir nihislistiska attieksme pret vērtībām, un daļa saistīta ar Rietumiem, kur tomēr var runāt par idejām. Mēs esam kaut kur pa vidu.
Man gan arī jāsaka, ka, lai gan grāmatā to neiezīmēju, es nenoliedzu polittehnoloģiskās sadaļas nepieciešamību. Kaut kādā brīdī tāda būs nepieciešama. Diez vai tā izpaudīsies kā partija, drīzāk kā konstruktīva sadarbība. Mēs Latvijā visu laiku dzīvojam tādā sašutuma, histērijas gaisotnē, kur nedēļu divu garumā ir "cepšanās", un pēc tam sabiedrība virzās uz nākamo histēriju. Un te parādās politiskās elites loma – noturēt virzību uz kaut kādu saturu un jēgu.
– Es vienkārši domāju, ka vēlētājs – un ne tikai Latvijā, protams, – savu izvēli izdara, lietojot ļoti ikdienišķus parametrus. Viņu, teiksim, nokaitina ielu remonti Rīgā, tādēļ viņš nebalsos par Ušakovu, bet ne jau tādēļ, ka viņam Ušakovs liktos pārāk kreisi noskaņots vai Kremlim draudzīgs.
– Tas, lūk, ir polittehnoloģiskais uzdevums – pārtulkot idejas cilvēka pieredzes valodā. Un es piekrītu, ka tas ir jādara. Cita lieta, ka šī sfēra varbūt nav mana stiprā puse.
– Nacionāla valsts... Kā, uzturot šo mērķi, izturēties pret cittautiešiem, kuri nav nedz Kremļa fani, nedz naidīgi noskaņoti pret latviešiem? Man šādi cilvēki ir teikuši, ka viņus aizvaino, kad latvieši viņiem saka: nu, jūs esat labie krievi! Jo viņi nevēlas vispār domāt tādās kategorijās – "labie" un "sliktie" krievi. Drīz būs pagājuši 20 gadi kopš okupācijas beigām, bet mēs neesam atraduši, manuprāt, pareizo valodu. Mēs sakām: mēs jau neesam pret krieviem, ko jūs! Un tad seko kaut kāda minstināšanās par to, kas no cittautieša Latvijā tiek sagaidīts, lai mēs viņu atzītu par savējo. Dziedāt himnu, svinēt 18. novembri un nesvinēt 9. maiju? Es vulgarizēju, protams.
– Es gan varētu paironizēt, sakot, ka arī starp latviešiem ir tādi, kuri grib būt "labie" latvieši, kuri, lūk, cenšas iesaistīt cittautiešus, un šādā situācijā cittautieši patiesībā ir tikai instruments latviešu savstarpējos strīdiņos. Man liekas, ir godīgi jāpasaka, ka asimilācija ir nepieciešama, jo jebkura stabila sabiedrība laika gaitā virzās uz asimilāciju. Francijā, cik zinu, vispār nelieto jēdzienu "nacionālās minoritātes", – ir francūži.
– Un kāda tam jēga, ja "francūži" ienīst savu valsti tā, ka rīko terora aktus?
– Saprotu piezīmi, bet runa ir par to, ka neviens nerada milzu problēmu, ja bretoņi tiek saukti par francūžiem. Mēs savukārt visu laiku lavierējam, un tieši šī nekonsekvence var cilvēkus kaitināt. Ja mēs virzāmies uz latvisku sabiedrību, tā arī jāpasaka, nevis miglaini jārunā par "integrāciju". Savukārt, ja jautājums ir par to, kā aprakstīt "latvisku Latviju", tad, manuprāt, Satversmes preambulā apraksts ir.
Ja cilvēks to saprot un pieņem, ja viņš izturas ar cieņu pret latviešu valodu, tas arī ir šis pamats. Un man neliekas, ka tiktu prasīts kaut kas neiespējams. Labs atskaites punkts ir Krievijas agresija pret Ukrainu. No vienas puses, cilvēki nāk un žēlojas par agresīvu prasīšanu lietot krievu valodu, lai gan var nojaust, ka prasītājs latviešu valodu māk. No otras puses, ja Latvijā dzīvojošs krievs saprot, ka Ukrainas notikumu un vēsturiskās pieredzes kontekstā latviešiem ir pamats satraukumam, tad tā jau ir platforma normālai komunikācijai.
Pilnu intervijas tekstu lasiet 12.septembra laikrakstā "Kodols".