Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Saeimas vēlēšanām tuvojoties, aizvien pieaug visdažādākās kampaņas – gan baltas, gan pelēkas, gan melnas, ar ko partijas cenšas sevi parādīt un izcelties pāri citām partijām. Par šo kampaņu sastāvdaļu priekšvēlēšanu laikā kļūst arī tā sauktie čekas maisi.

Jūnija sākumā mūsu uzmanība vairāk vai mazāk tika pievērsta lepnumam. Par to īpašā veidā gādāja Baltijas praids jeb latviskojot – Baltijas lepnums, kas kā īpašs veltījums Latvijas simtgadei notika Rīgā. Ar ko nu kurš lepojas! Dažs lepojas ar spēku, cits ar gudrību, cits ar to, ko dara gultā...

Vairākums cilvēku domā, ka reklāmas uz viņiem neatstāj nekādu iespaidu. Viņi paši esot pietiekami gudri un saprātīgi, lai pieņemtu lēmumu, kādu izvēli izdarīt. Un tomēr – kāpēc gan tik daudz naudas tiek izdots par reklāmām, ja tās tiešām neatstātu nekādu iespaidu uz ļaužu rīcību, uz viņu izvēlēm?

Šķiet, ka šobrīd pasaulē ar aizvien lielāku intensitāti spēkā pieņemas melu, varmācības un viltus uzvaras gājiens – "zaļie cilvēciņi" Krimā, "Donbasa ogļrači" Ukrainas austrumu frontē, Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšana, Skripaļu indēšana, ķīmiskie uzbrukumi Sīrijas opozīcijai ir tikai daļa no daudzajiem varmācīgajiem notikumiem, kas apvīti ar viltu un klajiem meliem.

Vai nu tas saistīts ar auksto laiku, vai ar Mēness fāzēm, bet ir sajūta, ka pasaule pēdējā laikā kaut kā satrakojusies. Amerikā atkal apšaude skolā. Joprojām neizdodas apturēt Krievijas atbalstīto slaktiņu Sīrijā. No Maskavas nāk lepni paziņojumi par jauna, īpaši efektīva Krievijas superieroča radīšanu. Pie Ziemeļkorejas militārā vājprāta jau esam gandrīz pieraduši...

Janvārī īpaša uzmanība tika pievērsta barikāžu laikam un notikumiem, kas ar to saistīti, ļaudīm, kas tobrīd bija šo notikumu centrā un šos notikumus ietekmēja, tos vadīja. Īpaši interesants šajā sakarā bija leģendārā Latvijas Televīzijas raidījuma "Labvakar!" 30 gadu jubilejas izlaidums 31. janvāra vakarā, kas piedāvāja savu skatījumu uz tā laika notikumiem.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis savā Jaungada uzrunā uzsvēra, ka šis būs simtais gads, kopš mums ir pašiem sava, brīva valsts, un ka "brīvība ir mūsu iespēja, un tā ir arī mūsu atbildība", piebilstot, ka brīvā valstī katram ir tiesības paust savu viedokli un iestāties par sev svarīgiem principiem.

Šajās dienās esam piedzīvojuši tādu kā bateriju uzlādēšanu, kas iesākās ar 11. novembri, kad no jauna sajutām lepnumu par mūsu karavīriem. Tam sekoja emocionāli piesātinātais Valsts svētku laiks, kas bija pilns iedvesmojošu stāstu, sirdi pacilājošu koncertu, savstarpēju iedrošinājumu ielās, laukumos, svētku uguņošanā un citur.

Joprojām varam baudīt rudens skaistumu, daudzviet zeltainās lapas vēl turas pie zariem, bet biežais lietus un tumšie vakari spiež mūs vairāk uzkavēties mājās – siltumā, ar karstu tēju un rudenim raksturīgām pārdomām.

Piektdien, 15. septembrī, ar militāru godu, Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces un vairāku simtu pavadītāju klātbūtnē no Sv. Pētera baznīcas pēdējā gaitā tika izvadīts Konstantīns Pupurs – cilvēks, kurš 1988. gada 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa pacēla Latvijas sarkanbaltsarkano karogu un, spītējot padomju okupācijas varai, to iznesa cauri visai Rīgai līdz Brāļu kapiem.

Kad 1974. gada maijā mani aizturēja un ieveda čekas izolatora kamerā, no kameras pustumsas man pretī raudzījās divi acu pāri un viens no kameras biedriem – krievu disidents Ļevs Ladiženskis – jautāja: "Par kādu lietu jūs te esat – par latviešu vai kopējo?"

Ar lielākiem vai mazākiem piemiņas pasākumiem esam aizvadījuši 14. jūniju. Daudzās aizvesto piemiņas dienas runās dedzīgi tika aicināts saglabāt šīs dienas piemiņu, lai tāda traģēdija nekad vairs neatkārtotos. Arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis pie Brīvības pieminekļa uzsvēra, ka no vēstures ir jāmācās, lai dzīvotu nākotnei.

Pašvaldību vēlēšanas paver jaunu iespēju kaut ko mainīt savas pilsētas, sava novada dzīvē, protams, ja ir vēlēšanās to darīt. Tomēr, gluži personīgi vērojot, šķiet, ka apkārtējā sabiedrībā vēlēšanu tuvums lielu aktivitāti nav rosinājis.

Ieklausoties ļaužu viedokļos, kas pēdējā laikā dzirdami LTV ziņu programmā "Panorāma", bieži vien grūti saprast, cik daudz tur patiesi tiek pausti savu pašvaldību darbu vērtējumi un cik tur ir priekšvēlēšanu aģitācijas. Nepārliecina ne kaismīgie vietējo varas pārstāvju slavētāji, ne arī viņu totālie noliedzēji.

Kopš jaunības bieži vien esmu dzirdējis pesimistiskas prognozes attiecībā uz latviešu tautas nākotni. Tiek minēti gan 50 gadi, kuru laikā latvieši kā tauta beigšot pastāvēt, daži savās prognozēs ir pielaidīgāki – runā par 100 vai nedaudz vairāk gadiem.

Janvārī mēs atskatījāmies uz nozīmīgu notikumu mūsu tautas un arī mūsu Baznīcas dzīvē – pieminējām barikāžu dienas.