Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Katru gadu, atceroties barikāžu dienu notikumus, ļaudis nespēj slēpt savas emocijas un nožēlu, ka šodien viss tik ļoti mainījies – cerības, kas barikāžu dienu laikā pildīja sirdi, nav piepildījušās, veco kungu vietā radušies jauni, plaisa starp tautu un vadības eliti pieaug, atskan aicinājumi tautai atkal celties un iet uz barikādēm utt.

Šogad barikāžu piemiņas dienā notika mēģinājums šo tautas negatīvo enerģiju pārvērst pozitīvā. Šim nolūkam 20. janvārī Doma laukumā tika organizēta Tautas sapulce "Par tautas un Latvijas valsts pastāvēšanu", kuras nolūks bija mudināt tautu atcerēties, kas bija šī lielā pacilājuma pamatā, kas bija tas, kas mūs vienoja, kas darīja stiprus un veda mūs pretī neatkarībai. To atceroties, varbūt varētu rasties kādas ierosmes, kāds pamudinājums aktīvai, konstruktīvai rīcībai šodien.

Kā vadmotīvs manifestācijai, kas Doma laukumā pulcēja aptuveni 300 cilvēku, cauri vijās aicinājums pārtraukt gaidīt kādus glābējus no malas, kas nāks un izvedīs mūsu tautu saulītē, bet gan katram pašam apzināties savu atbildību tajā vietā un laikā, kur atrodamies, un tādējādi ņemt savas tautas nākotni pašiem savās rokās. Kā vairāki runātāji atzina, pirmais solis uz šādu atbildības pilnu dzīvi ir grēku nožēla un atgriešanās. Vēsture rāda, ka katrs labs sākums tautas vai atsevišķa indivīda dzīvē iesākas ar grēku nožēlu un atgriešanos.

Vienam otram varbūt bija pārsteigums, ka ar šādiem dedzīgiem aicinājumiem manifestācijā nāca klajā arī bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba. Viņa emocionālā uzrunā aicināja tautu sākt jaunu dzīvi ar treknas svītras novilkšanu, ar grēku nožēlošanu. Kā viņa izteicās, Dievs mums pirms 22 gadiem deva brīvību, bet mēs izvēlējāmies "zelta teļu". Lai arī ko I. Sudraba domāja ar "zelta teļu" – tautas ieslīgšanu materiālismā vai alkatību, kas tik spilgti izpaudās tā saucamajos treknajos gados, vai arī globālo kapitālu, kas aizvien vairāk pakļauj savai gribai kā nacionālās saimniecības, tā valdības, viņas mudinājums bija atgūt Dieva doto brīvību ar patiesu grēku nožēlu, jo citādi mēs kā tauta ejam bojā. "Tautas sirds pukst aizvien lēnāk, un no tās iziet dzīvība," viņa teica.

Portālos, kuros tika komentēta šī Tautas sapulce, ļaudis to gan slavēja, gan pēla, un viens otrs jautāja: no kā gan man jāatgriežas, kādi grēki man jānožēlo? Šķiet, daudzi ne mazākā mērā nesaskata savu vainu tajā situācijā, kādā esam nonākuši. Mēs gan zinām, kas jānožēlo un no kā jāatgriežas tiem, kas atrodas pie vadības grožiem. Mēs gribētu, lai viņi vairāk domātu par tautu, par tautas labklājību un nevis par savas partijas vai savām personīgajām interesēm. Mēs gribētu, lai viņi nav tik ļoti norūpējušies par dažādiem skaitļiem un grāmatvediskiem datiem, ar kuriem iespaidot Briseli, bet gan gribētu sajust, ka galvenās rūpes ir par mums, par mūsu ģimenēm. Mēs gribētu saskatīt, ka mūsu valsts mērķi ir nevis monetāri, fiskāli vai grāmatvediski, bet gan cilvēcīgi un arī garīgi. Mēs gribētu, lai valsts vadītāji kļūst par savējiem savai tautai, lai arī Latvijas valsts varētu kļūt par savējo saviem pilsoņiem.

Tai pašā laikā ir svarīgi, lai mēs saskatītu arī savu vainu, jo nav noslēpums, ka visvairāk par citu grēkiem, par citu pārkāpumiem ir sašutis tas, kurš nekad nav domājis par savējiem. Vai tajā, ka nespējam kā tauta atgriezties pie vienprātības, pie veseluma, kā tas tik vienreizēji izpaudās barikāžu laikā, neesmu līdzvainīgs arī es? Šodien mēs esam sašķelti un ir izveidojusies nepārvarama plaisa starp varu un tautu, un šķiet, ka lielākais spēks, kas šo plaisu veido un uztur, ir aizvainojums. Tas ir izveidojies vai visos virzienos: starp augšām un apakšām, starp turīgajiem un mazturīgajiem, starp darba devējiem un ņēmējiem, starp latviešiem un nelatviešiem utt. Ja velns grib sabotēt kādu ģimeni, sabiedrību vai valsti, viņš gādās par to, lai tajā valdītu aizvainojums. Aizvainojums aizstājas priekšā mīlestībai, aizvainojums pārtrauc komunikāciju, aizvainotam cilvēkam var runāt vistīrāko patiesību, bet viņš tik un tā to nedzirdēs, viņš neieklausīsies.

Līdz ar to šobrīd viens no aktuālākajiem uzdevumiem mūsu tautā ir pārvarēt aizvainojumu. Pirmkārt, tas ir iekšējs process, tā ir katra atsevišķā cilvēka grēku nožēla un atgriešanās no sava aizvainojuma, apņemšanās atsacīties no nocietināšanās savā aizvainojumā, atsacīties no vispārējas norobežošanās, ka aizvainojumā atsakāmies pat no vēlēšanās piederēt savai tautai, no vēlēšanās pakalpot tās uzplaukumam, tās labumam. Un, otrkārt, iekšēja grēku nožēla ir maznozīmīga, ja tā nenes līdzi arī ārējas pārmaiņas: vienam ir jāizlīgst ar sievu vai vīru, citam bērns jāsamīļo, citam jāizlīgst ar kaimiņu, citam jāsāk maksāt nodokļi, citam jābeidz dzīvot uz valsts pabalstu rēķina, citam jāpārstāj lamāt cittautiešus, citam jābeidz nolādēt vadītājus par viņu kļūdām, citam jāpadalās savā turībā ar tiem, kas trūkumā...

Raudzīsimies uz Dievu, kurš negribēja turēties pie mūsu Viņam sagādātā aizvainojuma uz mums. Gluži pretēji, Viņš no savas puses darīja visu, lai panāktu izlīdzinājumu starp sevi un mums. Lai mūsu tauta pastāvētu, lai tautas sirds puksti nepaliktu aizvien lēnāki un no tās neizietu dzīvība, mums ir jānonāk pie patiesa izlīguma, un tajā mums var palīdzēt vienīgi Dievs, jo tikai Viņš spēj tik radikāli izmainīt cilvēka sirdi. Dievs mums vajadzīgs vairāk par visu. Kaut jel mēs to aptvertu, ka dzīve ar Dievu ir latviešu tautas visbūtiskākās nacionālās intereses.