Toreiz viņam, Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātes studentam, bija 24 gadi. Uz spēles viņš bija licis visu sevi – savu karjeru, savu brīvību, pat savu dzīvību. Neatkarīgās Latvijas karoga pacelšana padomju okupētās Latvijas sirdī bija notikums ar vēsturisku nozīmi.
Šis notikums daudziem jo daudziem cerību zaudējušajiem cilvēkiem atgrieza ticību, ka mūsu tautai var būt nākotne, ka mēs varētu atkal kļūt neatkarīgi, un šī ticība daudzus jo daudzus iedvesmoja tālākai rīcībai. Pagāja tikai daži mēneši, un Latvijā bija reabilitēts gan sarkanbaltsarkanais karogs, gan Latvijas himna "Dievs, svētī Latviju", gan arī latviešu valoda kā oficiālā valsts valoda.
Šis drosmīgais jauneklis, kā vairāki citi to dienu brīvības saucēji, bija spiests no Latvijas aizbraukt, bet ārzemēs viņš nekrāja mantu, ko kodes un rūsa maitā. Tai vietā viņš pūlējās iegūt izcilu izglītību, lai, reiz atgriežoties brīvajā Latvijā, varētu tai kalpot ne tikai ar drosmi, bet arī ar valsts uzcelšanai vajadzīgajām zināšanām un prasmēm.
Ar izcilību viņš pabeidza Masačūsetsas universitāti Bostonā, iegūstot bakalaura grādu vēsturē. Maģistra grādu viņš ieguva Londonas Ekonomikas un politisko zinātņu augstskolā. Vēlāk kā ASV karaflotes virsnieks guva kauju pieredzi Irākā, bet akadēmisko pieredzi viņš guva Rodailendas Militārajā akadēmijā, kļūstot par profesora asistentu.
Ar šo lielo bagāžu viņš 2010. gadā atgriezās Latvijā, bet tā vien izskatījās, ka mūsu valstij viņš vajadzīgs nebija, ja nu vienīgi viņa senajiem cīņu biedriem un draugiem. Kādu brīdi viņš strādāja pašvaldības policijā Rīgā, bet ar mazo algu bija grūti iztikt, un, lai kaut kā uzturētu ģimeni, viņš pieņēma īpašumu pārvaldnieka vietu Saulkrastos.
Konstantīns Pupurs mira 53 gadu vecumā. Tā nebija pašnāvība. Lai arī viņš bija vīlies tajā, ko piedzīvoja Latvijā, tomēr viņš nebija zaudējis cerības. Savu cīņas sparu un enerģiju viņš ieguldīja Nacionālajā apvienībā, būdams pārliecībā, ka šis politiskais spēks ir tas, kas patiesi vēlas un arī spēj nodrošināt labklājību un stabilitāti Latvijā un atdot tautai lepnumu par savu valsti. Tāpat kā jaunībā, viņš visu darīja no sirds, sevi netaupot, par sevi nedomājot, darbam viņš atdeva sevi visu. 9. septembra vakarā viņa darbā un mīlestībā degošā sirds pārtrūka.
Ir patiesi žēl, ka Konstantīns Pupurs no mums tika paņemts prom pašos spēka gados, bet, kā izteicies kādreizējais ASV prezidents Abrahams Linkolns, nav tik svarīgi tas, cik gadu ir bijis tavā dzīvē, bet gan tas, cik daudz dzīves ir bijis tavos gados...
Kāds tautas ticējums saka, ka, lai dzīvi varētu uzskatīt par piepildītu, cilvēkam esot jāpiepilda trīs lietas: jāiestāda koks, jāizaudzina dēls un jānosit čūska. Domāju, ka Konstantīns Pupurs šo dzīves virsuzdevumu ir pilnā mērā piepildījis:
1) viņa iestādītais koks ir 1988. gadā paceltais Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Šodien tas iesakņojies un dzīvo gan mūsu sabiedrībā, gan ļaužu sirdīs;
2) viņš ir izaudzinājis patriotisku dēlu Ivaru un ar savu paraugu iedvesmojis daudz ļaužu, kurus varētu saukt par viņa garīgajiem dēliem;
3) viņš ir arī nositis čūsku. Būtiski svarīgākā viņa uzvara ir bijusi nosist čūsku pašam sevī – to čūsku, kas cilvēkam neļauj pacelt galvu, kas liek samierināties ar netaisnību, kas cilvēku padara par vergu.
Ar savu pašaizliedzīgo un varonības pilno dzīvi viņš mums rādījis priekšzīmi, bet ar savu aiziešanu Mūžībā viņš katram no mums atstājis jautājumu: vai tu esi iestādījis koku, izaudzinājis dēlu un nositis čūsku?
18.09.2017 13:10
Komentārs. Iestādīt koku, izaudzināt dēlu un nosist čūsku
Autors Pāvils Brūvers
nacionalaapvieniba.lv
Piektdien, 15. septembrī, ar militāru godu, Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces un vairāku simtu pavadītāju klātbūtnē no Sv. Pētera baznīcas pēdējā gaitā tika izvadīts Konstantīns Pupurs – cilvēks, kurš 1988. gada 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa pacēla Latvijas sarkanbaltsarkano karogu un, spītējot padomju okupācijas varai, to iznesa cauri visai Rīgai līdz Brāļu kapiem.