Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Un tomēr gadu no gada mēs varam vērot, ka 14. jūnija piemiņas pasākumos piedalās aizvien mazāk un mazāk dalībnieku. No vienas puses, tas saprotams – ļaužu, kuri paši piedzīvojuši vai arī kuru tuviniekus skārušas 1941. gada represijas, kļūst aizvien mazāk, un daudziem jauniem cilvēkiem stāsti par masu deportācijām kļuvuši par senu vēstures notikumu, kas emocionāli nespēj uzrunāt. Ja šāda tendence turpināsies, varam paredzēt, ka pēc gadiem 50 šo dienu atcerēsies varbūt kādas marginālas ļaužu grupas vai tikai profesionāli Latvijas vēstures pētnieki.

Latvieši trimdā 14. jūniju aizvien pieminējuši un dēvējuši par Tautas sēru dienu. Mūsu trimdiniekiem tās patiesi bija sēras, pieminot uz Sibīriju izvestos un nomocītos savus mīļos tuviniekus, izpostītās sētas un laukus. Šodien šai piemiņas dienai dots precīzāks, bet nedomāju, ka veiksmīgāks apzīmējums – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Tas vairāk izklausās pēc zinātniska formulējuma, kas uzrunā gan cilvēka prātu, bet ne sirdi. Katrā ziņā "Tautas sēru diena" ir ar emocionāli lielāku iespaidu.

Tomēr, kā jau teikts, to ļaužu, kas šodien patiesi sēro par aizvestajiem, kļūst aizvien mazāk. Ja mēs gribam, lai šī piemiņas diena paliktu dzīvā tautas piemiņā arī nākotnē, tās saturā bez sērām jābūt kaut kam iedvesmojošam. Un nav jau tā, ka šis datums mums piedāvātu tikai sēras vien. Tas ir arī datums, kas uzšķīla mūsu tautā jaunākās atmodas dzirksti, kas mūsu tautā atmodināja brīvības cerības.

Tas bija pirms 30 gadiem – 1987. gada 14. jūnijā –, kad, sekojot grupas "Helsinki 86" aicinājumam, pie Brīvības pieminekļa pulcējās vairāki tūkstoši cilvēku, lai pieminētu uz Sibīriju izvestos. Tā bija mūsu tautas atdzimšanas un atjaunošanās iesākuma diena. Ar šo dienu aizsākās laiks, kad dievnami pildījās ļaudīm, un ļaužu sirdis bija atvērtas visas tautas kopīgai lūgšanai ar toreiz populārās dziesmas vārdiem "Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai..."

Dievs uzklausīja mūsu lūgšanas. Šī tautas garīgā sakustēšanās turpmāko četru gadu laikā ar lielu pārliecību, pašaizliedzību un arī upuriem noveda mūs pie atraisīšanās no Maskavas kundzības. Lai arī līdz šim mums nav izdevies sasniegt to, uz ko toreiz cerējām, tomēr ceļš ar Dieva palīdzību pareizajā virzienā tika uzsākts. Ja šodien daudziem nolaidušās rokas un pārņēmusi sajūta, ka nespējam izkļūt no purva, ka nespējam pārvarēt to pretestību, kas neļauj mums sasniegt patiesu piepildījumu, prieku un lepnumu par savu valsti, tad pieminēsim 1987. gada 14. jūniju un atcerēsimies, kas toreiz deva spēku pārvarēt padomju režīma pretestību. Pretestība toreiz bija lielāka un bīstamāka nekā šodienas oligarhu un viņu līdzskrējēju centieni mūs apmuļķot un pakļaut savām merkantilajām interesēm.

Ja godīgi meklēsim atbildi uz šo jautājumu, mums nāksies atzīt, ka to dienu notikumi bija brīnums, tās bija uzklausītas tautas lūgšanas. Tāpēc pieminēsim 14. jūniju ne vien kā Tautas sēru dienu, ne vien kā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, bet pāri visam pieminēsim to kā Dieva svētītu mūsu tautas Atdzimšanas dienu un smelsimies tajā iedvesmu labākas nākotnes veidošanā. Ne velti Mozus mudināja tautu neaizmirst savu atbrīvošanas dienu no verdzības: "Pieminiet šo dienu, kurā jūs esat iznākuši no Ēģiptes, no sava vergu nama, jo Tas Kungs ar stipru roku jūs ir izvedis no turienes."

Šāda piemiņa, no vienas puses, var palīdzēt atcerēties, uz ko esam spējīgi, ja spraustais mērķis ir Dieva svētīts, no otras puses, tā atver debesu svētību logus, lai no jauna iedvesmotu mūs piepildīt to, uz ko ceram, pēc kā ilgojamies.