Pamatojumi pesimistiskajām prognozēm ir visdažādākie – sākot ar pārkrievošanu padomju laikos un beidzot ar Eiropas civilizācijas gala briesmām mūsdienās.
Nemirsim vecuma dēļ
Negribu apšaubīt zinātnieku paustās atziņas par civilizāciju dzimšanu un galu – kā cilvēka mūžu, tam izejot visas attīstības stadijas un tad mirstot vecuma nespēka dēļ, tomēr nedomāju, ka latvieši kā tauta jau būtu sasniegusi tādu vecumu, ka jāsāk domāt par mūža mājām. Mēs esam gluži jauna tauta. Kopš tā laika, kad vārds "latvietis" vairs nebija vienīgi sinonīms vārdam "zemnieks", bet gan vārds, ar ko sāka saprast arī piederību noteiktai tautai, pagājuši vien 250‒350 gadi, bet mūsu valstiskums drīz sasniegs tikai pirmo simtgadi. Uz daudzu veco Eiropas un Āzijas tautu un valstu fona mēs esam tikai tādi pusaudži!
Lai gan vecuma nāve mums tik drīz vēl nedraud, tas nenozīmē, ka mēs nevarētu iet bojā no ārējas vardarbības vai arī no kādas slimības, kas sagrauj tautas garu un dzīvotspēju no iekšas. Ceru, ka fiziski iznīcināti netiksim, lai arī demogrāfiskie rādītāji šobrīd nav mums neko iepriecinoši. Domāju, ka galvenās briesmas mūsu kā tautas pastāvēšanai ir slimība – tāda, kas pārņem gribu, jūtas un prātus ‒, un tas, ka mēs pēdējā laikā tik daudz dzirdam un paši runājam par iespējamo drīzo galu, varētu būt viens no šādas saslimšanas simptomiem.
Ārsti saka, ka cilvēki mirst ne jau vecuma nespēka dēļ, bet gan no slimībām, kas pārņem vecuma nespēka novājināto organismu. Runājot par vecajām civilizācijām, tas varētu būt līdzīgi – augsti attīstītas tautas, kurās vērojamas pašiznīcināšanās tendences, raksturojas ar visa tradicionālā noārdīšanu un slimīgu vēršanos pret tautas pastāvēšanas galvenajiem balstiem – ģimeni un ticību.
Jāmeklē zāles
Ja mēs gribam dzīvot un izsargāties no vīrusiem, kas pārņem mirstošās civilizācijas, būtiski svarīgi ir meklēt tās zāles, kas mums palīdzējušas agrākos laikos. Kas bija tas, kas vienoja mūsu senčus? Kas viņus no apspiestiem dzimtļaudīm, no zemniekiem, kam nebija augstāku mērķu dzīvē kā paēst, izvairīties no pēriena un svētdienā piedzerties, veidoja par tautu – par tādu kultūras tautu, kādu šodien apbrīno pārējā pasaule?
Vienu no vissmagākajiem brīžiem mūsu tauta piedzīvoja 18. gadsimta sākumā pēc Krievijas karavadoņa Šeremetjeva briesmu darbiem visā Baltijas telpā un pēc mēra epidēmijas, kas kopumā iznīcināja gandrīz visu tautu. Dzīvus palikušos zemniekus, kas bija patvērušies mežos un purvos, muižnieki ātri vien pilnībā pakļāva kā beztiesiskus vergus. Tā laika mācītājs Humpelis Vidzemē savās piezīmēs atstājis ierakstu: "Šeit cilvēki ir lētāki nekā nēģeri Amerikā."
Muižnieku patvaļa, smagais darbs un bezcerība latviešus noveda galējā apātijā un alkoholismā. Likās, ka pēc šī trieciena latvieši savas galvas vairs nekad nepacels. Bet notika kas negaidīts un necerēts – 18. gadsimta vidū krogi Vidzemē sāka tukšoties, daudzi cietumi bija jāslēdz, latviešu zemnieki bija kļuvuši gaišāki, laipnāki, apzinīgāki visā savā rīcībā un darbos.
Piecēla ticība
Kas tad bija noticis? Tā spēcīgā motivācija, garīgais impulss, kas pārvērta šos cilvēkus un izcēla no bezcerības un apātijas, bija hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustība, kas vienkāršos, tautai saprotamos vārdos pasludināja evaņģēliju ‒ to, ka Dievs ir mīlestība, ka Dievs radījis visus cilvēkus vienādus, ka Dievs visus cilvēkus radījis laimīgai un pārticīgai dzīvei.
Šie vienkāršībā un patiesībā pasludinātie vārdi dziļi skāra latviešu zemnieku sirdis. Viņi bija gatavi kājām pārvarēt daudzus kilometrus, lai no jauna uzklausītu šo cerību pilno, stiprinošo vēsti, lai viens otram atklātu savas sāpes un savas cerības, lai kopā ar citiem apspriestu savu stāvokli un kaltu plānus savas dzīves uzlabošanai nākotnē un arī lai mācītos lasīt, rakstīt un formulēt savas domas, savas prasības. Brāļu draudžu sanākšanās latviešu zemnieki iemācījās spriest par savu stāvokli, par savu nākotni, iemācījās vadīt sapulces, rīkoties patstāvīgi un uzticēties cits citam. Brāļu draudzēs dzima atziņa, ka arī mēs esam tauta, kurai pienākas visas tās tiesības, ko bauda citas tautas.
Biežāk jāsanāk kopā
Šī ideja caur latviešu skolām, bet jo īpaši latviešu biedrībām, strauji izplatījās visā Latvijā. Tā iedvesmoja simtiem un tūkstošiem ļaužu, kas Latvijas nākotnes labā bija gatavi atdot visu sevi – panest izsmieklu, sitienus, apcietinājumu, izsūtījumu un, ja vajadzīgs, atdot arī dzīvību. Domāju, ka kaut ko līdzīgu esam piedzīvojuši barikāžu laikā, un esmu pārliecināts, ka šī dziedinošā mikstūra – kristīgā ticība, cenšanās izzināt un izprast patieso stāvokli un vienādi domājošu cilvēku biežāka sanākšana kopā ‒ arī šodien nepaliktu bez pozitīviem rezultātiem.