Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Prātā nāk sena anekdote par cilvēku, kurš esot slapinājis gultā. Viņš vērsies pie visdažādākajiem ārstiem, lai tiktu no šīs kaites vaļā, bet nekas nav līdzējis. Tad draugs ieteicis vērsties pie psihologa. Cilvēks ilgstoši apmeklējis psihologu un par konsultācijām izdevis daudz naudas, līdz draugs viņam jautājis, vai nu esot labāk. "Jā!" viņš atbildējis. "Vai tu vairs neslapini gultā?" tālāk jautājis draugs. "Nē, slapinu gan, bet tagad es ar to lepojos."

Acīmredzot katram ir vajadzīgs kaut kas, ar ko lepoties. Jaunībā padomju laikos biju sevišķi lepns par to, ka esmu latvietis. Šo lepnumu jau agrā bērnībā sevī biju uzsūcis no Latvijas neatkarības laika literatūras, kas atradās mājas bēniņos, – gan žurnāli "Atpūta", gan dažādas patriotiskas grāmatas.

Reiz, apmeklējot Vitebsku, mēs, daži latvieši, vietējā autobusā sarunājoties latviski, sev pievērsām citu pasažieru uzmanību. Vēlāk mūsu pavadonis, vietējais baltkrievu jauneklis, jautāja, vai mums nebija kauns sabiedriskā vietā runāt svešā valodā. Man šāds jautājums likās dīvains. Tieši otrādi – es biju lepns, ka esmu latvietis un citi to ir pamanījuši.

Šo lepnumu daudzus gadus saglabāju arī trimdā, lai arī viens otrs dažādos veidos centās to iedragāt. "Tādas Latvijas nemaz nav!" reiz man centās ieskaidrot kāds iereibis vācietis Minhenes alus dārzā. Lai gūtu pierādījumu savam apgalvojumam, viņš jautāja, ar kādu pasi esmu Vācijā iebraucis – ar Latvijas vai Krievijas. Atbildēju, ka ieceļoju no Latvijas ar padomju pasi. "Tādas Padomju Savienības nemaz nav! Tā ir fikcija! Tā ir un paliek Krievija!" reālo politisko situāciju skaidroja iereibušais vācietis. Būtībā viņš atkārtoja tikai to, kā uz šiem jautājumiem tobrīd raudzījās vācu sabiedrība – gan mediji, gan ierēdņi varasiestādēs

Cerēju, ka tad, kad Latvija atkal kļūs neatkarīga un man kabatā būs Latvijas pase, neviens vairs nevarēs sagandēt manu lepnumu par savu tautu un piederību Latvijai. Diemžēl šīs cerības nepiepildījās. Tie izcilie sniegumi, ko pasaulē nes mūsu kori, mūsu mākslinieki, diriģenti, sportisti un citas atsevišķas spilgtas pozitīvas personības, tomēr nespēj noslāpēt to vispārējo duļķaino fonu, kas nāk no Latvijas kā mazattīstītas, nabadzīgas, korumpētas un, dažu ļaužu uztverē, arī blēdīgas un zaglīgas postpadomju seksa tūrisma valstiņas.

Šobrīd ārzemēs būt lepnam par to, ka esi latvietis, nav viegli. Es jau nenoliedzu, ka nāku no Latvijas, bet aizvien esmu spiests to atzīt ar zināmu vainas apziņu, jo arī es esmu Latvijai piederīgs un kaut kādā mērā arī es esmu atbildīgs par to, kāda ir mūsu zeme, kāda ir mūsu valsts.

Izskatās, ka šobrīd viens no lepnumiem, ar ko izejam pasaulē, ir Baltijas praids. Ar to lepojas daudzi mūsu politiķi, to slavē daudzi ļaudis ārpus Latvijas. Es gan tajā neko tādu, par ko varētu būt lepns, nesaskatu. Joprojām manas ilgas saistās ar tādu Latviju, kādu to iepazinu pirmās neatkarības laika literatūrā. Vai tā ir utopija? Droši vien, bet bez lieliem mērķiem nav arī lielu uzvaru.