Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Noteiktu atbildi konsīlijs nedeva, vien uzskaitīja labi zināmās problēmas – negatīvisms, bezcerība daļā tautas, inertums, noturīgu garīgo vērtību trūkums utt., bet attiecībā uz risinājumu "šķiet" viss atdūrās pret jebkāda spēka trūkumu, kas varētu tautu motivēt, vadīt, dot tai jaunu sparu, jaunas cerības.

Reiz jautāju kādai sveštautietei, kura visu mūžu pavadījusi Latvijā, pieredzējusi gan pirmo Latvijas neatkarību, gan okupācijas gadus, gan Atmodas laiku, kā viņa vērtē latviešus, kādas, viņasprāt, ir mūsu izteiktākās īpašības. Viņa teica, ka latvietis pāri visam ir godīgs. Latvietis varot daudz ko paciest un pieciest, bet ar negodīgu rīcību viņš nespējot ilgstoši sadzīvot.

Varbūt tiešām tas negodīgums, tā ciniskā bezgodība, kas atklājas oligarhu "Rīdzenes" sarunās, gan Latvijas Republikas Ģenerālprokurora uzspēlētais "naivums", kurš neko sodāmu nedz šajās sarunās, nedz arī viņu rīcībā neesot saskatījis, gan arī Valsts prezidenta "labticība", ka šie sliktie zēni savu rīcību izvērtēšot paši, – tas viss, šķiet, ir piepildījis tautas pacietības mēru. Vai 13. jūlija piketi pie prokuratūras un pie prezidenta pils varētu būt aizsākums ilgi gaidītajai ceturtajai atmodai?

Ja nu piketētāju prasības tiešām tiktu ievērotas un notiktu patiesa un dziļa šo negodprātīgo amatpersonu rīcības izvērtēšana, un tā noslēgtos ar konkrētiem rezultātiem, tā būtu nozīmīga tautas uzvara, bet vai tas atrisinātu pašu problēmu saknē? Vai varam būt droši, ka viņu vietā nāks godprātīgi un uzticami ļaudis, kam pirmajā vietā nebūs sava kabata, bet gan savas valsts, savas tautas labklājība?

Optimismu šajā ziņā nopietni mazina SKDS nesen veiktās aptaujas rezultāti, kurā Latvijas iedzīvotāji lūgti atbildēt uz jautājumu, kuras problēmas – ekonomiskās vai morālās – Latvijas sabiedrībā būtu risināmas vispirms? Absolūtais vairākums – 81 procents – izteica pārliecību, ka svarīgāk vispirms risināt ekonomiskās problēmas, proti – nauda pa priekšu, morāle pēc tam!

Šāda attieksme varētu izskaidrot to absurdo situāciju, ka aizvien no jauna gan Saeimas, gan pašvaldību vēlēšanās, gan nozīmīgu amatpersonu vēlēšanās tiek ievēlētas partijas un personas, kas ar savu agrāko rīcību pierādījušas, ka darbojas nevis tautas, bet gan savās personīgajās interesēs. Par viņu zemo morāles līmeni, šķiet, neviens nešaubās, un, iespējams, neviens nešaubās arī par to, ka kāds no viņiem pelnījis cietumu... Un tomēr – viņiem taču ir nauda! Viņiem ir tas, ko 81 procents iedzīvotāju uzskata par svarīgāku nekā morāle! Turklāt viņi ar šo naudu devīgi dalās, lai panāktu sev labvēlīgos balsojumus, sev labvēlīgos lēmumus gan pašvaldībās, gan Saeimā! Tātad šāda rīcība pilnībā atbilst tam, ko vairākums sagaida.

Pieminētajā Zinātņu akadēmijas rīkotajā diskusijā aizvien izskanēja pārliecība, ka nevis nauda, bet tieši morāle ir tā, kas vai nu ceļ, vai arī grauj tautas labklājību. Negodīgi iegūtie labumi bremzē un saēd ne vien tautas izaugsmi, bet tā saēd arī šajā darījumu ķēdē iesaistīto negodīgo ļaužu sirdi, viņu dvēseli.

Pravietis Jesaja teicis: "Bēdas tiem, kas izdod netaisnus likumus, un tiem, kas raksta smagus tiesiskus noteikumus, lai grozītu tiesu nabagiem un laupītu tiesības manas tautas cietējiem," bet gudrais Salamans norāda uz šādas rīcības sekām: "Kas netaisnību sēj, tas bēdas pļaus un ies bojā no savas blēdības rīkstes."

Minētajā Zinātņu akadēmijas diskusijā pavisam vienkārši un patiesi to formulēja LU Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis: "Saka, kad būs labklājība, mēs mīlēsim Latviju. Bet atcerēsimies: "Iesākumā bija Vārds!" Labklājība atnāks tad, ja mēs mīlēsim Latviju! Mīlēt nozīmē nezagt, neapkrāpt valsti, nenoniecināt to un nepamest grūtā brīdī."