18.04.2018 11:29

Pāvils Brūvers. Kas netaisnību sēj, tas bēdas pļaus

Autors  Pāvils Brūvers, speciāli “Kodolam”
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Pāvils Brūvers. Kas netaisnību sēj, tas bēdas pļaus arhīvs

Šķiet, ka šobrīd pasaulē ar aizvien lielāku intensitāti spēkā pieņemas melu, varmācības un viltus uzvaras gājiens – "zaļie cilvēciņi" Krimā, "Donbasa ogļrači" Ukrainas austrumu frontē, Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšana, Skripaļu indēšana, ķīmiskie uzbrukumi Sīrijas opozīcijai ir tikai daļa no daudzajiem varmācīgajiem notikumiem, kas apvīti ar viltu un klajiem meliem.

Lai arī vienā otrā gadījumā gūti pārliecinoši pierādījumi, ka atbildība par tiem jāuzņemas Krievijai, Maskava tos visus nokrata kā pīle ūdeni.

Kamēr britu ārlietu ministrs Boriss Džonsons, saņemot Starptautiskās ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas (OPCW) atzinumu par Skripaļa un viņa meitas slepkavības mēģinājumu izsakās, ka nevar būt nekādu šaubu, kurš ir vainīgs, jo "tikai Krievijai ir attiecīgie līdzekļi, motīvs un iepriekšējā pieredze", tikmēr Krievija turpina izlikties par nevainīgu jēru, kas tiek nepatiesi apsūdzēts. Tā vietā Krievijas propagandisti aizvien izdomā dažādus jaunus variantus, kam par notikušo uzvelt vainu.

Totālie meli kļuvuši par vienu no Krievijas politikas stūrakmeņiem. Tā vien šķiet, ka viens no tās mērķiem ir sajaukt pasaulē izpratni par patiesību kā tādu. Tas aizsācies jau padomju laikos, kad meli bija viena no padomju dzīves neatņemamām, organiskām sastāvdaļām. Izskatās, ka čekas virsnieks Putins šodien mēģina turpināt to, ko padomju laikos pilnībā neizdevās paveikt, t.i., uzspiest pasaulei orvelisko patiesības izpratni – apziņu, ka nav tādas objektīvas patiesības, ir tikai šā mirkļa patiesība, ko pauž tie, kam ir vara, un, apstākļiem mainoties, arī "patiesība" attiecīgi var mainīties.

Bēdīgi ir tas, ka ar šādu totālo melu politiku Krievijai daļēji izdodas sajaukt prātus cilvēkiem visā pasaulē, arī Latvijā. Pats bēdīgākais ir tas, ka šī melu politika aizvien vairāk iesūcas arī ikdienā, šķeļot un polarizējot sabiedrību, ienesot nesaskaņas gluži privātās cilvēku attiecībās, dažkārt pat vienas ģimenes locekļu starpā.

Nav pirmā reize pasaules vēsturē, kad lielu valstu valdnieki jutušies vareni un nesodāmi, kas ar bravūru, skaļām viltus un melu pilnām runām aizrāvuši sev līdzi lielu daļu tautas. Tajā pašā laikā mēs zinām arī to, kāds tam bijis iznākums un gals gan jaunākajos, gan arī senos laikos.

Bībele stāsta, ka jau pirms dažiem tūkstošiem gadu bijis kāds, kurš šņākdams vērsies pret apkārtējām tautām: "Viņš domā savā sirdī: es nekad neklupšu, nekad nelaime nenāks pār mani! Viņa mute plūst pāri no lāstiem, no viltus un varmācības, ar savu mēli viņš rada postu un bēdas."

Pravietis Habakuks par šādu valdnieku saka: "Tavs iepriekšējais apsvērums ir nesis tikai kaunu tavam namam, jo tu esi centies panākt daudzu tautu pilnīgu iznīcināšanu, bet ar to tu esi uzvēlis savai dvēselei smagu grēku nastu. Jo akmeņi sienās kliegs un koka sijas griestos tiem pievienosies!"

Lai Dievs dod, ka šāds posts neskar nevienu no mums, kad nami grūst un sijas deg. Tai pašā laikā ir labi, ja ņemam vērā un apzināmies, ka Dieva vārds ir patiess un ka agrāk vai vēlāk, šādā vai tādā veidā piepildās vārdi, ko teicis gudrais Zālamans: "Kas netaisnību sēj, tas bēdas pļaus un ies bojā no savas blēdības rīkstes."