Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Un joprojām visam pāri klājas reformācijas piecsimtgades elpa, no kuras saklausāmi Mārtiņa Lutera spārnotie vārdi: "Te es stāvu un citādi nevaru." Šos vārdus svētku laikā mēs katrs savā veidā vairāk vai mazāk izjutām, domājot gan par savu zemi, par tautu, par savu ģimeni, gan arī par saviem pienākumiem un, cerams, arī par saviem ideāliem.

Svētkos uzkrātajam emocionālajam lādiņam vajadzētu mūs aizvadīt vismaz līdz Ziemassvētkiem, kad nosēdušās baterijas atkal no jauna elektrizēs "Klusa nakts, svēta nakts", uzpostās eglītes un ģimenes siltums, bērnu mirdzošās acis. Un tad jau vairs necik tālu nav Lieldienas un pavasaris – Augšāmcelšanās svētki gan baznīcā, gan dabā. Labi gan, ka gada tumšākajā laikā mums ir doti šādi skaisti svētki, kas palīdz neiestigt ikdienas vienmuļībā, nezaudēt možu garu un cerību, ka būs atkal jauns ziedonis gan dabā, gan arī mūsu katra dzīvē!

Šobrīd priekšā stāv Adventa laiks – kluss un ļoti piemērots sevis izvērtēšanai. Kāds gudrs vīrs ir teicis, ka neizvērtēta dzīve neesot dzīvošanas vērta. Lai mēs spilgtāk pamanītu savas dzīves vērtību, par atskaites punktu šīm pārdomām varētu ņemt trīs iedvesmojošus datumus: 1918. gada 18. novembri, 1919. gada 11. novembri un 1517. gada 31. oktobri.

Kopīgs šiem trim datumiem ir tas, ka tajos darbojošās personas katra savā veidā, katra savā situācijā ar vārdiem vai ar rīcību spilgti pauda šo luterisko attieksmi: "Te es stāvu un citādi nevaru."

Varbūt kādam šķiet, ka tie ir pārāk tāli, pārāk seni, varbūt arī pārāk idealizēti piemēri. Domāju, ka Vāclavs Havels, kādreizējais disidents, ir mūsu laiku cilvēks, un viņš ir izcils piemērs tam, kā, drosmīgi spītējot pārspēkam, stāvot par patiesību, stāvot par ideāliem, var arī uzvarēt. Drūmajos komunisma diktatūras gados viņš līdzīgi Mārtiņam Luteram teica šādus vārdus: "Es nevēlos dzīvot melos. Es nevēlos liekuļot, es nevēlos domāt vienu, bet darīt citu."

Šo vārdu, šādas nostājas dēļ viņam ilgu laiku nācās pavadīt ieslodzījumā, bet arī tur viņš palika iekšēji brīvs un iedvesmoja daudzus cilvēkus visā pasaulē, jo īpaši savu tautu. Kad Havels kļuva par Čehijas prezidentu, viņš šo cīņu turpināja. Kādā uzrunā tautai viņš teica samērā skarbus vārdus: "Šodien mūsu galvenais ienaidnieks ir mūsu vienaldzība, kopējā labuma ignorēšana, godkāre, egoisms un strīdi. Galvenā cīņa izcīnāma šajā frontē."

Havels ir uzstādījis diagnozi slimībai, kas lielā mērā attiecināma arī uz mūsu sabiedrību, bet diagnoze tomēr neārstē. Tam vajadzīgas zāles – tādas zāles, kas dziedina gan katra atsevišķa cilvēka dvēseli, gan sabiedrību kopumā. Varbūt kādam no mums Adventa pārdomu laikā izdodas tās atrast šajos vārdos – "Te es stāvu un citādi nevaru"? Vēsture liecina, ka daudzos un dažādos gadījumos tās ir bijušas ļoti iedarbīgas.