Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Labi teikts, diemžēl līdz šim ar to kaut kā nav veicies. Ne viens vien ir aplauzies pret birokrātijas dzirnavām, gribēdams paust savu viedokli vai iestāties par sev svarīgiem principiem.

Lai ierindas pilsonis kaut ko panāktu, tas aizvien saistīts ar lielu individuālo caursišanas spēju, ar lielu neatlaidību, pat bezkaunību, lūgšanos un ilgu gaidīšanu. Līdz ar to vienam otram sajūta par līdzatbildību valstiskos notikumos ātri vien pārgājusi. Tāpēc jau arī esam nonākuši pie tā, ka ļaudis visu gaida no augšas, bet, vēlamo nesagaidot, sāk kurnēt un apsaukāt valsts varas pārstāvjus dažādos sliktos vārdos.

Tomēr, ja mēs būtu citādāki, domāju, tādu birokrātiju un ierēdnieciskumu mēs nepieciestu, bet mēs esam tādi, kādi nu esam. Garlībs Merķelis savā darbā "Latvieši" izteicies, ka latvietis ir ļoti atkarīgs no ārējiem apstākļiem: ja viņam gadījies nonākt pie tāda muižkunga, kas ir labs, tad viņš ir kārtīgs, sakopts, pašapzinīgs, bet, nonācis despotiska muižkunga rokās, latvietis degradējas, grimst alkoholismā un visādos netikumos.

Gandrīz 200 gadu vēlāk Zenta Mauriņa par saviem tautiešiem saka ko līdzīgu: latviešiem trūkst veselīgas, līdzsvarotas, mazvērtības neiedragātas pašapziņas, trūkst iekšējās drošības – ir vai nu mazvērtības izjūta, vai arī lieluma mānija. Pēc viņas domām, to izraisījušas dzimtbūšanas sekas un ilgstoša dzīve zemē, kur krustojas lielo, spēcīgo kaimiņu intereses.

Šķiet, ka pēdējo gadu desmitu laikā mēs neesam daudz mainījušies, un tas varētu nozīmēt, ka mūsu valsts vadītāju aicinājumi uz sabiedrības politisko aktivitāti, uz katra cilvēka pilsonisko atbildību ir gluži veltīgi, ja tai pašā laikā no augšas tā praktiski netiek veicināta un ierēdniecības līmenī pat kavēta.

Reiz pie Vācijā augstākā kalna Cūgšpices sastapu latviešu tūristu grupu. Diena bija apmākusies, nedaudz līņāja, ļaužu noskaņojums bija gaužām bēdīgs. Tā gribētos uzbraukt augstā kalna virsotnē, bet ko tādā laikā tur sadarīsi? Kamēr grupas vadītāji apspriedās, ko darīt, kāds no tūristiem uzzināja, ka kalna virsotnē spīd saule un skats esot brīnišķīgs. Ar šo ziņu viņš steidzās pie pārējiem ceļotājiem un aicināja riskēt un doties kalnā. Tikai pāris skeptiķu nebija pierunājami.

Tas, ko šie riskētāji pieredzēja kalna galā – saules apspīdētas baltās kalnu galotnes, cik tālu vien skats sniedzas, zem kājām baltie mākoņi –, kļuva par viņu šā ceļojuma visspilgtāko ieguvumu.

Acīmredzot mūs uz atbildīgu rīcību var iekustināt vadītāji, kam ir skaidra vīzija, kuri iedvesmo, iedrošina un paši ir līdzās. Tad mēs kļūstam gatavi, ja nepieciešams, doties arī cauri miglai, cauri mākoņiem, lai sasniegtu cerēto mērķi. Kārlis Ulmanis, kurš, domāju, labi pazina savu tautu, 1933. gadā Saeimas sēdē teica: "Katrai tautai dota iespēja iet uz priekšu vai atpakaļ, iet uz augšu vai leju, un izšķirošais ir tas, uz kurieni katras tautas valdība ved savu tautu un pa kādu ceļu liek tai iet."

Lai arī kāds bija Ulmanis, viņš savā laikā tautu iedvesmoja, un daudz tika paveikts. Esmu pārliecināts, ka arī mūsu šodienas vadītāji to var, ja vien būtu tāda politiskā griba, ko Ulmaņa laikos sauca par drosmi un godaprātu...