Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Es atbildēju, ka par kopējo, jo patiesi toreiz manī bija pārliecība, ka mēs visi – latvieši, krievi, lietuvieši, igauņi un visas pārējās padomju apspiestās tautas – ciešam no komunistiskā režīma un, ja mēs no tā atbrīvotos, mums visiem pavērtos lieliska iespēja dzīvot nacionālā brīvībā, patiesā sadraudzībā un sadarbībā.

Mani toreiz iedvesmoja tādi krievu disidenti kā Marks Popovskis, Vladimirs Bukovskis, Helēna Bonnere, Andrejs Saharovs. Īpašu pateicību izjutu pret rakstnieku Aleksandru Solžeņicinu, jo tieši viņš bija tas, kurš manā bezcerībā ienesa cerību stariņu ar savu ideju, ka arī padomju apspiestībā ir iespējams kaut ko reālu iesākt pret šo režīmu. Mani spārnoja viņa paustā doma, ka Padomju Savienības iekšējā stabilitāte balstās vienīgi uz meliem un, ja ļaudis atteiktos piedalīties šajos melos, padomju režīms sabruktu kā kāršu namiņš.

Tas arī bija iemesls, kāpēc kopā ar brāli Olafu sākām veidot neoficiālu sabiedriskās domas aptauju. Ar tās palīdzību gribējām sākt savu kampaņu par atteikšanos no meliem. Diemžēl toreiz šīs aktivitātes mūs noveda čekas kamerā.

Tobrīd nevarēju iedomāties, ka pēc atbrīvošanās no padomju režīma mums joprojām būs jābaidās no Krievijas, ka tā ar dažādiem hibrīdkara elementiem centīsies mūs atkal pakļaut. Man nevarēja ienākt prātā, ka brīvās, neatkarīgās Latvijas valsts vadībā būs grūti atrast tādus pašaizliedzīgus goda vīrus kā Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Čakste vai arī Paulis un Bruno Kalniņi, bet tai vietā pie mūsu likteņu stūres atradīsies alkatības un naudas varas izkropļotas dvēseles, kādas atklājušās t.s. "Rīdzenes" sarunās.

Ja varam ticēt Eirobarometra aptaujai, kas veikta šā gada pavasarī, tikai 27 % Latvijas iedzīvotāju uzticas savai valdībai. Vēl mazāka ir tautas uzticēšanas Saeimai. Nedomāju, ka ir iespējams patiesi vadīt tautu, kurā vadītāju labajiem nolūkiem netic turpat trīs ceturtdaļas iedzīvotāju. Šādā situācijā viņi var vadīt vienīgi paši sevi un sev pietuvinātos ļaudis, nevis tautu.

Neuzticēšanās tautā ir tik dziļa, ka arī tad, ja pēkšņi mūsu valdības vadītāji kļūtu par eņģeļiem un sāktu nesavtīgi kalpot savai tautai, cilvēkos joprojām valdītu neticība viņu labajiem nolūkiem. Bet nav jau tā, ka valdībā, Saeimā un pašvaldībās nebūtu pozitīvu, pašaizliedzīgu cilvēku. Vienīgi mēs savā lielajā vispārināšanā viņus nepamanām un sarūgtinājumā par acīmredzamo netaisnību, kas ņem virsroku, visus metam pār vienu kārti.

Stāvoklis šķiet bezcerīgs, bet, manuprāt, ne tik bezcerīgs kā padomju laikos. Paldies Dievam, no Krievijas ambīcijām patvērumu mēs šodien varam gūt NATO aizsegā, bet savu iekšējo problēmu risināšanā mums varētu palīdzēt kādreizējais Solžeņicina ieteikums – nepiedalīties melos. Šodienas apstākļos tas varētu nozīmēt izbeigt jebkādu sadarbību, atteikt jebkādu atbalstu tiem ļaudīm, kuri pieķerti melos, kuri pierādījuši, ka viņiem uzticēties nevar. Es ticu, ka tādā veidā daudzas viltīgās shēmas sabruktu. "Patiesība darīs jūs brīvus," teikts Jāņa evaņģēlijā.

Tajā pašā laikā būtu svarīgi uzteikt un atbalstīt tos, kuri patiesi grib strādāt un strādā tautas labā, jo, nesaņēmuši tautas atbalstu, šie pozitīvie ļaudis var rezignēti paiet malā, ko viens otrs jau ir izdarījis, tādējādi paverot brīvu ceļu tiem, kam rūp vienīgi paša labums. Cik nozīmīga ir atzinības izteikšana, par to vērā ņemamus vārdus teicis amerikāņu teologs un misionārs Čarls Stenlijs: "Tev tikai jārunā ar citiem tā, kā tu vēlētos, lai viņi runā ar tevi. Ļauj, lai iedrošinājuma un uzslavas vārdi kļūst par tavas ikdienas sastāvdaļu, un tu būsi pārsteigts, kā mainīsies vide, kurā tu atrodies."

Lai Dievs dod, ka šādu labu pārsteigumu mēs piedzīvojam jau drīz pēc Saeimas vēlēšanām!