Tur aizvien pulcējas ļaudis, kuru prātu un sirdi nav aizplīvurojusi politkorektuma migla un kuri nekaunas no mūsu tautas patriotiem, kas miruši divkārt: vispirms jau viņiem atņemta dzīvība kaujas laukā, un šodien viņiem ir atņemta pienācīgā piemiņa, valsts pagodinājums un cieņa.
Dienu vēlāk – 17. martā – pieminējām 73. gadadienu kopš Latvijas Centrālās Padomes memoranda parakstīšanas. 1944. gada 17. martā LU profesora Konstantīna Čakstes vadībā 189 Latvijas patrioti parakstīja memorandu, kurā tika prasīta Latvijas Republikas valstiskuma atjaunošana. Vairāki parakstītāji par to samaksāja ar savu dzīvību.
Martā mēs pieminam arī komunistiskā genocīda upurus – galvenokārt latviešu zemnieku ģimenes, kas 1949. gada 25. martā tika izvestas uz Sibīriju, lai okupācijas režīmam atvieglotu kolhozu veidošanu un atņemtu atbalstu mežabrāļiem, kuri ar ieročiem rokās cīnījās pret padomju okupāciju. Šajā mēnesī mēs atceramies arī vareno tautas manifestāciju Rīgā 1988. gada 25. martā gan Brāļu kapos, gan pie Brīvības pieminekļa, kas tuvināja mūsu brīvības stundu.
Marts patiesi ir piesātināts ar dažāda veida piemiņām un pārdomām, ko šīs piemiņas dienas izraisa. Tajās ir daudz ciešanu un arī cerības. Gavēņa laikam atbilstoša noskaņa. Daudz ciešanām un sāpēm gājusi cauri mūsu tauta, un zināmā mērā tās nav pārgājušas vēl šodien. Pēc visām ciešanām, cīņām un uzvarām mēs cerējām uz labākiem laikiem, uz labklājību, uz cilvēka cieņas pilnu dzīvi visiem. Jā, dažiem tā ir, bet ļoti daudzi no mums šodien jūtas bezcerīgi apdalīti. Aizvainojumam pamata netrūkst, katram savs bēdu stāsts.
Neatstāj sajūta, ka cilvēks, vienkāršais darba darītājs, valsts varas prioritāšu skalā atrodas kaut kur tuvu pie zemes. Darba novērtējuma un atalgojuma politika Latvijā joprojām ir kliedzoši netaisnīga. Daudzus tas novedis pie neticības nākotnei, pie neuzticēšanās valsts vadītājiem jebkurā līmenī, daudzus tas padarījis apātiskus, vienu otru tas piepildījis ar naidu un agresiju, par ko aizvien varam pārliecināties gan personīgās sarunās, gan lasot komentārus ziņu portālos.
Austriešu psihoterapeits un filozofs Viktors Frankls, kurš pārdzīvojis vācu nāves nometnes šausmas, saka, ka no grūtībām un sāpēm cilvēki savā dzīvē izbēgt nevar, tāpēc ir svarīgi katrās ciešanās meklēt dziļāku jēgu, un, ja to patiesi atrod, tad tā palīdz no visām grūtībām celties un nonākt pie mērķa, uz kuru tiecamies. Ja nu tomēr mēs sprausto mērķi nesasniedzam, tas nav negods. Negods ir tad, ja mēs dzīvojam bez mērķa, saka Frankls.
Šķiet, ka mūsu dzejnieks un moceklis Leonīds Breikšs šajā dzejolī ir atradis kaut ko no tā, kas piešķir mūsu tautas ciešanām gan jēgu, gan arī mērķi:
Daudz vētru mums reiz pāri gājis,
Un, ja vēl daudz mums viņu būs,
Dievs aicinās kā aicinājis
Arvienu atkal saulē mūs.
Caur laiku laikiem Viņš pa pēdām
Tik tāpēc latvju tautai nāk,
Lai reiz pēc posta un pēc bēdām
Tā celtos spēkā varenāk.
Varbūt tiešām mums ir nācies piedzīvot tik daudz ciešanu, netaisnību un pārestību, lai mēs pieaugtu, kļūtu stiprāki un uzstādītu augstākus un lielākus mērķus? Ceru, ka tas tā ir, un tas palīdz man nenodoties pārmērīgām skumjām par to, kur šobrīd esam, par to, kā visa mums šodien nav, bet gan ar apņēmību un prieku darīt, ko spēju, lai vairotu prieku, lai vairotu kopīgo labumu, jo, kā teicis gudrais Sālamans: "Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus."