Šai Latvijas pašapziņas un pašcieņas gadā, kad gribas ticēt pat veselā saprāta balsij pēcvēlēšanu rītā, ir tik daudz kultūras notikumu, kas paceļas pāri ikdienas norisēm. Un nu jau kārta tiem, kas sākas līdz ar jauno rudens sezonu.

Kaut arī Vispārējiem Dziesmu un deju svētkiem seko daudz un dažādu liela mēroga kultūras pasākumu, ko noteikti ir vērts apmeklēt, es pati izvēlos alternatīvu variantu – lokāla mēroga mazā pulciņā vai vienatnē baudāmus kultūras notikumus.

Tuvojas izskaņai kultūras notikumu ziemas sezona teātros, koncertzālēs, bibliotēkās un plūstoši pāriet vasaras kultūras norisēs, no kurām nozīmīgākā, šķiet, būs Dziesmu un deju svētku nedēļa, pēc tam nāks augusts, un viss sāksies no gala. Tad arī jādodas uz Valmieras teātri, ar kuru saistās viens no trim manis izraudzītiem notikumiem.

Rainis rakstīja "Dziesmai ira trejas dzīves", ar to domājot tās dzīvotspēju ne tikai tapšanas laikā, bet tagadnē un nākotnē. Līdzīgi varētu teikt par mākslas darbiem – ir, pie kuriem gribas atgriezties, ir, pie kuriem nākas atgriezties, un ir, kas aizslīd nebūtībā, vismaz mums nepārskatāmā.

Laiktelpa, kurā atrodams būtiskais, ir grūti definējama. Vai "Skroderdienas Silmačos" pieder 1902. gadam, kad luga tapa, vai šodienas jūnija vakaram, kad dodamies uz Nacionālo teātri? Kas ir dzeja? Vai tomēr katra tās iespējamā nozīme netop mūsu prātā lasīšanas vai atcerēšanās brīdī?

Nogrāmatu izstādes Ķīpsalā atgriežoties pie rakstāmgalda un datora, sapratu, ka par guvumiem tajā dalīšos nākamreiz – šoreiz stāsts par harismātiskām personībām uz skatuves un ekrāna, par ko vērts pārliecināties pašiem.

Latvijas kultūras dzīve ir tik pārpilna notikumiem, ka nu jau piedāvājums pārsniedz nevis pieprasījumu, bet indivīda spēju (ne tikai finansiālu, bet tīri fizisku) patērēt. Tāpēc, reizi mēnesī izvēloties notikumus, jāizšķiras, vai minēt tos, kam ir konteksts, vai tos, kas vientuļi paceļas virs citiem...

Tieši to pietrūkst visvairāk. Padomājot par to, kas vieno visus trīs izvēlētos kultūras notikumus, secināju, ka runa ir par mammām. Un ka laikam taču tas ir vissvarīgākais pasaulē, jo neaizstājams un unikāls.

Jau pāris gadu mūsu mājas karoga baltā svītra bija iepelēka. Katrreiz svētku dienā, paceļot acis uz augšu, likās – kaut kas jādara. Protams, ikdienas steigā neko neizdarījām. Tad kopā ar kaimiņiem vienojāmies, ka uz simtgadi karogam jābūt karoga cienīgam. Bet kāpēc atlikt uz nākamo gadu to, ko var izdarīt šogad – Latvijas 99. dzimšanas dienā? Un tā jau Lāčplēša dienas rītā karogs pie mūsu mājas viļņoja lepns.

Ar veļu laiku, kurš nule kā sācies, aicinot pieminēt priekštečus, šai slejai tomēr nebūs sakara, bet, pavirši uzlūkojot priekšā celtos mākslas faktus, šāds kopsaucējs varētu rasties, jo stāsts ir par trim izcilām personībām, kuru dzīves Latvijā ritējušas paralēli.

Septembris man pirmām kārtām ir Dzejas dienu laiks. Pēc tam – brīdis, kad sākas teātru sezona. Tad kartupeļu, ābolu un dzeltenu lapu laiks. Un aizvien vairāk liekas, ka viss sakārtojies tā, lai jaunais aizstātu aizejošo. Daba pošas ziemas miegam, bet kultūras un mākslas dzīvē sākas notikumu pārpilns laiks.

Tiem, kas visos virzienos sestdien metās laukā no Rīgas, izdevās nenokavēt siltāko šīsvasaras dienu un nonākt pie ūdeņiem – viss viens, jūra, ezers vai upe (ja neskaita peldēšanās iespējas Lucavsalā un citās Rīgas peldvietās), jo svētdien nekas vairs nebija kā sestdien.

Aukstai vasarai ir savas priekšrocības, jo atliek vairāk laika lasīšanai, tomēr daudzo kultūras pasākumu klāstā, kas sagatavoti jau pusgadu vai gadu iepriekš, ir notikumi, kurus nevajadzētu palaist garām, pat ja jūlijā sāktu snigt.

Tuvojoties atvaļinājumu laikam, man, tāpat kā daudziem citiem, beidzot ir cerības grāmatu kaudzi, kas iekrājusies pie gultas, deldēt ātrāk, savukārt teātri telpās pakāpeniski nomaina dažādas kultūras aktivitātes brīvā dabā. Pašvaldību vēlēšanu nakts mani sasniedza Limbažos, Lielezera krastā, kur tika pirmizrādīta metālopera "Kurbads, ķēves dēls".

Savulaik režisors Pēteris Pētersons mēdza atsaukties uz Gētes prātulu, ka māksliniekam sunītis jāattēlo nevis tāds, kāds tas ir, bet tāds, kādu to varētu iztēloties. Proti, mākslai nav jākopē dzīve. Par to, ka mēs no mākslas darba pārāk bieži un pārāk agresīvi pieprasām atbilstību reālisma kanonam, jādomā regulāri jaunāko mākslas notikumu kontekstā.

Aiz muguras 42 tūkstošu nevainīgu cilvēku izsūtīšanas diena, kuru galvenais noziegums bija tas, ka viņiem piederēja zeme un viņi aktīvi neatbalstīja savas valsts okupācijas varu. Aiz muguras arī tautas sapulce pie Saeimas par nodokļa atcelšanu vienīgajam mājoklim.

Ievadam nav vietas – Latvijas kultūras dzīves notikumi gūzmējas ap mani, un bez šiem trim ir vēl citi trīs un priekšā vēl un vēl. Kā pavasara pali, kas sākušies Latvijā.

Savādi, bet tieši padomju laiks patiešām vieno visus trīs kultūras notikumus šīs nedēļas apskatam. Piederu tiem, kuri uzskata, ka pagātnes noliegšana ved tikai un vienīgi pie analoga tās atkārtojuma tuvākā vai tālākā nākotnē, tāpēc, ja valsts vara neuzskata par savu pienākumu reflektēt par padomju laiku, sākot ar lustrāciju un beidzot ar interesi tās izpētē un analīzē, vēl jo vairāk vērti ir individuālu pilsoņu un mākslinieku centieni to darīt.

Latvijā 2016. gads Latvijā bijis labs. Bez lieliem satricinājumiem, ar skaistiem notikumiem kultūras jomā, vēl tikai iesāktiem vai jau pabeigtiem lieliem darbiem: pēc rekonstrukcijas atvērts Nacionālais mākslas muzejs, uz ekrāniem iznākusi ilgi gaidītā Viestura Kairiša "Melānijas hronika", vairākas spožas pirmizrādes Nacionālajā teātrī, mūsu mūziķu panākumi pasaules mērogā.

Nedēļas centrālais notikums man kā cilvēkam, kurš nu jau 12 gadus strādā Nacionālajā teātrī, protams, bija Nacionālā teātra uzvaras brīdis ikgadējā teātru skatē "Spēlmaņu nakts". 11 balvas teju visās nozīmīgākajās kategorijās un tām piedevā vēl "Grand Prix", turklāt trešo gadu pēc kārtas – kā lai nepriecājas.

Nedēļa, kas pagājusi vienas ģimenes divu mākslinieku – režisora Viestura Kairiša un gleznotājas Ievas Jurjānes – zīmē. "Melānijas hronika" kinoteātrī, "Pērs Gints" Latvijas Nacionālajā teātrī un "Daba klusē" galerijā "Alma". Filmu un izrādi grūtāk nokavēt, tomēr, kaut arī izstāde skatāma tikai līdz 17. novembrim, nezudīs arī tā, jo vienlaikus iznācis arī izstādes katalogs.

Šī ir viena no tām atziņām, kas rodas daudz vēlāk par citām dzīves atziņām, un liela nozīme te ir ne tikai pieredzei, kas gūta no mākslas darbiem, kuri nedzimst bez sāpēm un vilšanās, bet arī fiziskiem un garīgiem pārdzīvojumiem. Šoreiz trīs notikumi par redzamo un neredzamo aiz katra no tiem jauktā hronoloģiskā secībā.

Savulaik laikrakstā "Kultūras Forums" bija publicēta rakstnieces Ingas Ābeles eseja ar šādu nosaukumu, un togad tā lika paraudzīties uz atvasaru citām acīm un liek tā darīt no gada uz gadu. Gaisma rudenī tik tiešām ir īpaša un palīdz izgaismot arī pārbagāto septembra kultūras notikumu ražu.