Dace Vīgante un viņas debijas grāmata "Ledus apelsīns"
(apgāds "Zvaigzne ABC")
Dace Vīgante pieder vidējai paaudzei, jo dzimusi 1970. gadā, tomēr tiem, kuri nelasa žurnālu "Domuzīmes" vai portālu "Satori.lv", viņas vārds būs atklājums. Turklāt neviens portāls neatsver sajūtu, ko dod iespēja lasīt stāstu pēc stāsta, saskatīt to kompozīciju grāmatā un sajust vienojošo stīgu, ko vienā vārdā varētu dēvēt par smeldzi. Visu stāstu varoņi ir piedzīvojuši padomju laiku, pat ja bijuši bērni, līdz ar to padomju laiks ir atstājis viņos savas pēdas.
Un tomēr smeldze nebūt nav par padomju laiku, drīzāk tā ir laika bezizejas un absurda radīta smeldze par dzīvi, kuru nav iespējams mainīt ar paša gribu un personības lielumu vien, jo robežas ir strikti novilktas ne tikai ap valsti, bet arī ap indivīda eksistenci. Daces Vīgantes valoda nav barokāli krāšņa, tomēr tā ir dzīva un dramatisma piesātināta. Sadzīviski precīzs un dziļš nesenās pagātnes tēlojums bez ideoloģijas uzslāņojuma.
Kirils Serebreņņikovs un viņa filma "Māceklis"
(filmu demonstrē "Splendid Palace")
Vispirms bija izrāde Gogoļa centrā Maskavā un tad filma, ko apbalvoja kinofestivālā Kannās. Mariusa fon Maeinburga lugu Jaunajā Rīgas teātrī bija iestudējis arī Viesturs Meikšāns. Kas piesaista pasauli šai tēmai, un kāpēc Krievijā tā izskan īpaši saasināti? Reliģija, ar kuru aizraujas vidusskolnieks Venjamins Južins un ar kuras palīdzību viņš iedzen stūrī (lasi – izmisumā) ne tikai māti, bet arī skolotājus, Krievijas kontekstā pārtop stāstā nevis par cilvēka attieksmi pret reliģiju vai valsts un reliģijas neviennozīmīgajām attiecībām, bet stāstā par vienvirziena domāšanas bīstamību.
Fanātisms, ar kādu Južins citē Bībeli, katrai dzīves situācijai atrodot savu sentenci, viņa pedagogiem ir līdz mielēm pazīstams – tieši tā pirms gadiem viņi paši vai viņu vecāki citēja Ļeņina rakstus. Katram zināms, ka Ļeņinam bija viedoklis par visu – sākot no lauksaimniecības un beidzot ar literatūru. Un vai tiem, kas šodien dzīvojas pa sociālajiem tīkliem, arī nav viedoklis par visu?
Ģirts Ēcis un viņa komēdija "Saniknotā slieka"
(izrāde JRT Mazajā zālē)
Šai lugai no visiem trim mākslas faktiem sakars ar padomju laiku ir vistiešākais, gluži vienkārši tāpēc, ka Gunārs Priede to sarakstīja 1981. gadā, un arī režisors lugas darbības laiku un vietu nav mainījis – tā ir 80. gadu Vecrīga, kādas dzīvojamās ēkas mansards. Ir šauri, un ir tumšs, skan Raimonds Pauls, un pieaugušie bērni, no vienas puses, visai veiksmīgi mēģina sacelties pret saviem vecākiem, bet, no otras puses, ir tik ērti, ka kāds tavu dzīvi palīdz sakārtot, ņemot vērā, ka nekur neko nevar dabūt, nekur nevar aizbraukt, nevienā jautājumā tavas īstās domas nevienu neinteresē. Ja nu vienīgi čeku. Vai nav līdz izmisumam smieklīgi?