1. Grāmatu izstāde
Tikai labu brīdi pēc tam, kad biju atstājusi Ķīpsalas halli ar kaudzi grāmatu rokās, sapratu, ka patiešām esmu bijusi tirgū: bija iekšā saucēji un savas preces reklamētāji, bija milzīgs preču klāsts dažādām gaumēm un dažādam ienākumu līmenim, bija tirgus laukumam raksturīgais "teātris", kur galvenajās lomās šoreiz rakstnieki, literatūrzinātnieki, tulkotāji un citi grāmatnieki, bija kur likt bērnus, bija grāmatu maiņas punkts, bija kur ēst un dzert, pat "lāču dīdītāji" jeb pazīstami cilvēki ar vācu aitu suņiem bija.
Un visbeidzot – sen nebiju bijusi vietā, kur bankas karte neko nedod, jo viss notika kā īstā tirgū – ar īstu naudu. Un, kad tu nonāc gadatirgū, tu vairs īsti nekontrolē sevi, bet ļaujies plūsmai, un vienalga, ka mājas bibliotēka jau sasniegusi to apmēru, kad daudzajos tūkstošos grāmatu kļūst grūti orientēties, gribas vēl.
Tiku pie Andras Manfeldes "Virsnieku sievām", pie Valda Celma "Baltu dievestības pamatiem", pie Intas Rogenbukas "Vidzemnieku uzvārdiem", bet vienu grāmatu gribu izcelt īpaši – Jukas Rislaki "Vilki, velni un vīri", kas veltīta Alberta Kronenberga dzīvei un daiļradei. Grāmata ir bagāta ilustrācijām, un par tās saturu solu ziņot nākamajā slejā, bet vai nav savādi, ka latviešu mākslinieka mūža devums kļuvis par somu žurnālista un vēsturnieka Jukas Rislaki izpētes objektu? Ja nu vienīgi atceramies viņa zīmējumus par Latvijas aktualitātēm.
2. Ingas Ābeles "Duna"
Darba dēļ īsā laika sprīdī jauno Ingas Ābeles romānu sanācis lasīt divreiz, tālab varu to ieteikt ikvienam lasītājam Latvijā.
"Duna" sākas "šodienā", kad galvenajam varonim Andrievam Radvilim ir aptuveni 90, bet tūdaļ pat aizved mūs uz Latviju 1949. gada pavasarī, uz marta pirmajām dienām, kad Rīgas hipodromā notiek sacensības par godu Sieviešu dienai, kurās Andrievs uzvar. Tas neder no Krievijas iebraukušajiem padomju zirgkopības speciālistiem, un sākas romāna peripetijas, kurās atklājas viena cilvēka liktenis laiku griežos.
Te ir gan kaujas Morē un Lestenē, gan pirmo lauksaimniecības arteļu dibināšana Latgalē, te ir čekas pagrabi Stabu ielā un pusnopostītā Pēterbaznīca, un, protams, Rīgas hipodroma staļļi un skrejceļi, un... zirgi. Ar tikpat sazarotiem radurakstiem kā cilvēkam, ar tikpat traģiskiem likteņiem karā kā cilvēkam, bet bez cilvēkam piemītošās spējas uz nekrietnību.
3. Bertolta Brehta "Krietnais cilvēks no Sečuānas" Rīgas Krievu teātrī
Jaunākā Elmāra Seņkova izrāde ir mūsdienīga. Tajā ir dzīvā mūzika un "nedzīvās" videoprojekcijas, brīnišķīgie teātra jaunie aktieri un publikas mīluļi Leonīds Lencs, Jakovs Rafalsons un Igors Čerņavskis. Tajā ir spēle ar dzimumiem un vecumiem, kas iekodēta jau lugā, jo arī galvenā varone Šen-Te brīžos, kad netiek galā ar cilvēkiem sev apkārt, pieņem citu identitāti un pārvēršas savā brālēna Šui-Ta.
Un tomēr, vērojot lielisko Jekaterinu Frolovu titullomā, prātoju par to, kāpēc Brehta sociāla kritika, kas vērsta pret kapitālismu, šķiet mazliet didaktiska. Varbūt tāpēc, ka sociālisms sabruka kā kāršu nams un mēs to pret kapitālismu iemainījām labprātīgi? Ja tas ir labākais, kas mums dots, un tomēr nav labs, ko darīt, lai pasauli uzlabotu? Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc režisors izvēlējies šo darbu, bet atbildes nav arī viņam. Ja nu vienīgi – pašam būt labam.