"Salome". Latvijas Nacionālais teātris, režisors Viesturs Kairišs
Izrāde, kuru vizuālā tēla un neparastā spēles telpas iekārtojuma dēļ vien būtu vērts noskatīties (izrādes mākslinieki Reinis un Krista Dzudzilo). Tāpat vērts savā galvā sakārtot savstarpēji šķietami nesaistītas lietas no Jaunās Derības. Proti, Jānis Kristītājs, kurš sagatavo ceļu Kristus mācībai un Jordānas upē veic kristību rituālu, ir tas pats pravietis, kurš Hēroda pilī top ieslodzīts dziļā akā un zaudē galvu pēc Hērodijas meitas liktenīgās dejas.
Salomes lomā jaunā aktrise Agnese Cīrule, kura nospēlē sarežģītu un emocionāli apjomīgu varoni, vedot mūs līdzi ceļā no iegribas līdz triumfam, no pazemojuma līdz tīrai mīlestībai, jo, kā Vailda lugā rakstīts, mīlestības noslēpums ir lielāks par nāves noslēpumu. Uz skatuves ir harismātiska personība savas profesionālās karjeras sākumā, bet pats stāsts ir par vairāku spēcīgu patiesību liktenīgu sadursmi.
"Izvirtības hronika". Latvijas Nacionālā opera, režisore Margo Zālīte
Arī te runa par jauno solistu harismu, proti, operas pirmiestudējumu Latvijā skatījos tās otrajā jeb lokālajā sastāvā, kad Mihails Čuļpajevs un Rihards Mačanovskis milzīgo opernamu ar savu enerģētiku un skatuvisko pievilcību burtiski satricināja. Ar baltu skaudību nodomāju: ja abi solisti visu savu enerģiju ieguldīs vokāla izkopšanā, ilgi viņi Rīgā neuzkavēsies, tāpēc jātver mirklis, kamēr redzam viņus Latvijā.
Iestudējums, kas pirmajā mirklī var šķist ekstravagants un zināmai vecuma grupai nepiemērots, tāds vairs nešķitīs, iedziļinoties Igora Stravinska un Vistana Hjū Odena mūzikā un dzejā – tajā ir 20. gadsimta indivīda izmisums par pasauli, kas piedāvā visu instinktiem, kas snauž katrā, un pretī arī paprasa visu. Toms Reikvels no mazpilsētas dodas uz Londonu un nodod savu mīlestību, bet... mīlestība nenodod viņu. Gudra un iespaidīga opera.
"Kriminālās ekselences fonds". Kinoteātri visā Latvijā, režisors Oskars Rupenheits
Rupjību te netrūkst, tieši tāpat kā dažā labā teātra izrādē, bet laikam pirmoreiz redzēju, ka publikai pietiek iemeslu smieties arī bez rupjībām, respektīvi, par tām viņi nesmejas, jo nepagūst – tik aizraujoša ir filma, tās sižeta pagriezieni, atpazīstamā vide, neprofesionālo aktieru spēle, ar īpašu ekrāna pievilcību apveltītie galveno lomu tēlotāji Lauris Kļaviņš un Māris Daugaviņš.
Ja filmas laikā pietiek laika kaut ko pārdomāt, tad tas ir 90. gadu sākums Latvijā. Gan par perfekto filmas mākslinieku darbu, līdz neticamām detaļām noslīpējot vidi un rekvizītus, gan par to, kā mēs šos laikus tomēr pārdzīvojām. Kas un kurā brīdī nogāja šķērsām, ļaujot vieniem iedzīvoties pasakainās bagātībās un otriem nogrimt trūkumā?
Mana versija – pie vainas pārāk lielas daļas Latvijas iedzīvotāju pārāk lielais godīgums. Turēt kādu aizdomās par krāpšanu var tikai tad, ja tu zini, kas tas ir, bet, ja pie tavām rokām sveša manta nelīp, neienāk tak prātā, ka kāds var zagt gaišā dienas laikā! Bet filmas fināls ir vienkārši izcils. Noteikti nespēsiet aizmirst!