14. oktobris. Alvis Hermanis, Mišels Velbeks "Pakļaušanās" Jaunajā Rīgas teātrī
Četrarpus stundu ilgs blīva teksta plūdums un spoža Viļa Daudziņa, Andra Keiša un Kaspara Znotiņa aktierspēle par to, kā demokrātisku vēlēšanu rezultātā 2022. gadā tiek ievēlēts jaunais Francijas Republikas prezidents Mohameds ben Abess. Kā ar to samierinās Francijas intelektuālā elite četru Sorbonnas filoloģijas profesoru izskatā. Kā viena civilizācija nomaina otru. Kā cilvēks spēj pielāgoties un pakļauties, saredzot jaunajos apstākļos jaunas iespējas. Kā smadzenes māk jebkuru parādību aplūkot no dažādām pusēm, un kā tam, kam vēl pirms brīža ir bijusi milzīga vērtība – brīvībai, brālībai un vienlīdzībai – atrast daudz negatīvu iezīmju.
Cilvēka hameleona daba ļāvusi kristīgajai civilizācijai pakļauties sekulārismam, argumentēt Dieva nomaiņu pret Saprātu, kas savukārt padarījis sabiedrību nespējīgu izlemt un domāt par rītdienu. Izrādē runa ir tikai un vienīgi par Franciju. Turklāt tā ir utopija, pēc žanra. Tātad ar mums tam nav nekāda sakara. Bet – vai tā ir?
7. oktobris. Da Vinči Džokonda un Renē Magrits
Rudenīgs rīts Luvrā. Ļaužu nav maz, tomēr milzīgajos pils spārnos un zālēs tie izklīst, radot iespaidu, ka muzejs ir pustukšs. Izņemot vienu zāli. To, kur smaida Mona Liza. Viņas smaids jau 500 gadu ir mīkla, ko aplūko, mēģina sajust un lūko atšifrēt visi. Mēs nesastapāmies pirmoreiz, bet pirms gadiem četriem nebija telefonu, kas ļauj fotografēt sevi pie objekta x vai y. Tagad aplūkotāju pūlī skaidri izdalījās divas grūstīgas grupas – vieni vēlējās iemūžināt sevi un dižo Monu. Tie man patika labāk, jo es skaidri iztēlojos viņus dalām suvenīrus no Parīzes, rādām bildes un sakām: te es un Džokonda. Otri neatlaidīgi vēlējās nofotografēt viedtālrunī pašu gleznu.
Ņemot vērā to, ka gleznu gan no potenciāliem vandaļiem, gan zibspuldžu ietekmes aizsargā stikls, kurš jauki atspīd katrā no fotokameru objektīviem, Džokondas mīkla man kļuva par vēl kādu mīklu: kāda jēga ir šādām bildēm, ja gleznas reprodukcija atrodama ne tikai uz suvenīriem, bet arī augstas raudzes fotogrāfijās un atklātnēs, par mākslas grāmatām nemaz nerunājot?
Atbilde atnāca dienu vēlāk – nokļūstot lielajā beļģu sirreālista Renē Magrita retrospekcijā Pompidū centrā. Viens no viņa slavenākajiem darbiem ir glezna, kurā redzama pīpe un ar roku rakstīts paraksts: "Tā nav pīpe." Tas, ko jūs redzat, nav tas, ko jūs redzat. Šo domu Magrits apspēlējis vairākos darbos. Un, paturot prātā šo domu, ir vērts aplūkot ne tikai robežu starp dzīvi un mākslu, bet pašu dzīvi arīdzan. Tas pasauli padara reālāku. Un jebkura Monas Lizas fotogrāfija ar zibspuldzes izgaismoto stiklu pavisam tieši mums saka: tā neesmu es.
1. oktobris. Rīga, Brīvības iela
Pirmoreiz visā garumā braucu pa jaunasfaltēto ielu, kas 3/4 apjomā ir gluda kā spogulis. Ir labi. Un gan jau nākampavasar saremontēs līdz galam. Bet domāju, redz, par ko. Proti, vai galvaspilsētas satiksmes centrālās artērijas savešana kārtībā nebija iespējama pērn vai pirms gadiem desmit? Nu, vai vismaz tūlīt pēc iepriekšējo Rīgas domes vēlēšanu rezultātiem, kad bija skaidrs, ka iepriekšējā vadība turpinās darbu. Kāpēc tieši 2016. gadā? Vai tas vairo vai mazina manu uzticību pilsētas varasvīriem? Droši vien es saņemtu garu atbildi, kāpēc. Bet vai viss ir tā, kā tas izskatās?