Šo pārdomu rakstīšanas brīdī nav zināms, cik cilvēku tur sapulcēsies, jo demokrātija ārkārtīgi strauji apcirpusi ticību, ka tautas balsī kāds ieklausās, tomēr šīs sapulces iemesls ir neparasti līdzīgs 25. marta notikumam tālajā 1949. gadā – tevi soda par to, ka tev kaut kas pieder, un tev pat neienāk prātā protestēt, jo tu nezini, ka Igaunijā un Lietuvā tā nav. Tātad laikmetā, kad ir tik ārkārtīgi daudz informācijas, ļoti svarīga informācija tiek veikli iepludināta starp simtiem mazsvarīgu faktu.
Un tas attiecas arī uz kultūras dzīves norisēm, tāpēc viens no notikumiem, par ko šodien rakstu, vēl ir tikai tapšanas procesā, bet to būtu grēks nokavēt vai pazaudēt starp desmitiem citu.
1. "Staburaga bērni" Valmieras teātrī
Kad Spēlmaņu nakts ceremonijā režisors Jānis Znotiņš saņēma balvu par galerijā "Istaba" bērniem iestudēto izrādi "Kaka un pavasaris", viņš lepni teica, ka galvenais ir ar bērniem sarunāties.
"Staburaga bērni" apliecina, ka Znotiņš tiešām zina, kā ar mūsdienu zeperiem un dūjiņām runāt, jo teātra Mansarda zālē ir simts mazu skatītāju, kas mutēm vaļā seko līdzi Jancim un Marčam pie Staburaga. Visi simts smejas, kad Marčs nekādi nevar izlīst no siltās migas. Visi simts aiztur elpu kopā ar Janci un Marču, kad nedrīkst iztraucēt mazos putniņus perēklī. Un tas viss telpā bez dekorācijām un ar diviem aktieriem.
Izcila izrāde, lai pierādītu, ka viena no galvenajām prasmēm dzīvē ir iztēle.
2. Purvīša balvas laureātu izstāde Nacionālajā mākslas muzejā
Nu, protams, ka svarīgi aplūkot arī 12 gleznas no Prado muzeja kolekcijas Rīgas biržā, un Purvīša balvas laureātu izstāde patiesībā ir vairāku izstāžu apvienojums, no kura skatītājs var gūt priekšstatu par nominantu darbiem, bet var arī izveidot galvā pats savu kolāžu, piešķirot jaunu jēgu redzamajam.
Man iznāca, lūk, kas: ja Latvijā pamesto viensētu skaits nebūtu tik anormāls, kādu to ar oranžiem karodziņiem Austrumvidzemes reģionā iezīmē Ivars Drulle, tad Andas Lāces vēlme atindēt cilvēkus performancē nebūtu nepieciešama, jo gluži vienkārši cilvēki būtu garīgi un fiziski veselāki.
Savukārt Purvīša balvas laureātiem Annai un Krišam Salmaņiem, lūkojoties saulrietā, nenāktos domāt par globālo sasilšanu un klimata pārmaiņām vai to, ka saule reiz izdzisīs (citāts no intervijas ar laureātiem), jo saule uzaustu pār viņu lauku māju tāpat, kā to darījusi miljoniem gadu.
3. Latgales gredzens
Latvijas Radio kora un Sigvarda Kļavas iecerētais veltījums Latvijas simtgadē ir četru koncertu cikls četrās koncertzālēs četros novados, izņemot Rīgu, kur koncertzāles joprojām nav.
Šis ir notikums, kurš vēl tikai būs, bet Rēzeknes (24.04.) koncertzālē biļetes bija pilnībā izpirktas jau pirms mēneša, tāpēc rīdziniekiem vēlams nenokavēt iespēju to dzirdēt Jelgavā (26.04.), Cēsīs (28.04) vai Liepājā (5.05.), jo Latgalei mentāli piederīgo netrūkst nekur, bet šie trīs koncerti vēl ne tuvu nav izpārdoti.
Kāpēc jābrauc? Pirmkārt, tāpēc, ka Sigvards Kļava novadu garīgās un tradicionālās mūzikas mantojumu pētījis teju viduslaiku zinātniekam-mūkam līdzīgā dziļumā. Otrkārt, tāpēc, ka Radio koris ir tas muzikālais kolektīvs, kura koncertos tu piedzīvo, kā cilvēka balss, attiecīgi ķermenis, kļūst par mūzikas instrumentu. Piedzīvo brīnumu.