Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Un kas ir nākotnes valsts? Kurā brīdī tā sākas, ja šodiena ir vakardienas rītdiena? Visi trīs notikumi, kuri ir vai būs baudāmi Latvijas kultūrtelpā, rosināja šīs slejas tapšanu.

"Dieviņš pillā" Jaunajā Rīgas teātrī Alvja Hermaņa režijā
Pirmā sajūta, skatoties Gunas Zariņas iemiesoto un apdvēseļoto Ņurbuli Jaunā Rīgas teātra izrādē "Dieviņš pillā", ilgst apmēram minūtes desmit, un tā ir atpazīstama – proti, pārspēt šā teātra aktierus dažādu tipāžu spēlē nevar. Arī vecums nav šķērslis – jo tālāk no sevis, jo precīzāk, un Viļa Daudziņa Omei šosezon nu pievienojies Gunas Zariņas sirmais Ņurbulis jeb dzejnieks Aivars Neibarts.

Un tad notiek neparasts "klikšķis", un uz skatuves ir vairs tikai Neibarts un viņa dzeja, Gunas Zariņas tur vairs nav. Pusotru stundu mēs varam pavadīt kopā ar labu dzeju, krāšņu latviešu valodu un ekstravagantu personību. Tas jau ir daudz.

Tomēr man šo izrādi gribas ieteikt tieši tāpēc, ka līdzās visam minētajam šeit var pietuvoties dzejas tapšanas mirklim, pašam procesam, un ar iztēles palīdzību apjaust, kā "tas" notiek Zālītei, Salējam, Vigulam vai jebkuram citam jūsu iecienītam dzejniekam vai rakstniekam. Avots, no kura tiek smelts, ir kopīgs. Latviešu valoda un Visums.

"Nākotnes valsts" izstāžu zālē "Arsenāls"
Kuratore Elita Ansone vienkopus sapulcējusi 20 dažādu paaudžu Latvijas māksliniekus ar konceptuālu mērķi – radīt mākslas darbu, kas reflektē par šo jēdzienu, un uzrakstīt minieseju par tēmu, kas ir tikpat svarīga, cik pats mākslas darbs. Jāatzīst, ka dažas esejas ir jaudīgākas par aplūkojamo mākslas darbu, apliecinot, ka mākslinieki ir intelektuāļi, kas spēj analizēt ne tikai paši savu darbības jomu, bet arī notikumus Latvijā un pasaulē.

Tomēr būtiskākais laikam ir tā brīvā telpa, kas paliek starp vārdiem un darbiem un atvēlēta mūsu sajūtām par nākotni un par valsti. Ja šo telpu piepilda ne tikai paša viedoklis, bet tieši mākslinieka ievirzīts skatījums – lieliski. Šai izstādē tā bija ar Kriša Salmaņa darbu "Aust". Vērts atcerēties, ka 19. aprīlī plkst. 18.00 būs kuratores lekcija par izstādē redzamo.

Jura Karlsona "Antonija #Silmači" Latvijas Nacionālajā operā un baletā, pirmizrāde 13. aprīlī
Kāpēc Karlsona oriģinālbaleta nosaukumā parādījusies mirkļbirka, es nezinu, bet jācer, ka tās adresāts ir bērni, kuri bija sajūsmā par viņa iepriekšējo baletu "Karlsons lido..." un nu jau izauguši līdz tīņa vecumam. Tiem, kuri tikpat ļoti labprāt skatījās Karlsona oriģinālbaletu "Sidraba šķidrauts", pie kuriem piederu arī es, savukārt paredzēts atslēgas vārds "Antonija".

Visādā ziņā jauna oriģinālbaleta parādīšanās uz Nacionālās operas un baleta skatuves, turklāt Latvijas jubilejas gadā, ir patiešām liels notikums, ko nevajadzētu laist garām, pirms doties uz tradicionālo teātra versiju Nacionālajā. Tēli – visi labi pazīstamie, horeogrāfa Aivara Leimaņa vārds arī komentārus neprasa. Turklāt tā ir iespēja pasteidzināt vasaras saulgriežu sajūtu, jo nevar jau zināt – varbūt aprīļa vidus būs siltāks par īstajiem Jāņiem. Tāda mums tā laiktelpa.