Saimniekošana uz sava zemes gabala – vai tas būtu mazs piemājas pleķītis vai lielāka lauku saimniecība – nenovēršami liek nonākt pie izvēles. Savu vērtējumu sniedz dabas eksperti, kuri saimnieko laukos un no pašu pieredzes var pastāstīt, ko nozīmē izvēlēties saimniekošanas modeli.

Izdzirdot vārdu salikumu "ilgtspējīga attīstība", vienmēr savās domās nākas nobremzēt un mēģināt saprast, kas ar to īsti domāts. Jautāta, vai gadījumā ilgtspējīga attīstība nav vienkārši modes termins, kuram, kā smejies, pašam var aptrūkties ilgtspējas, Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētāja Inga Račinska manas aizdomas apstiprina.

Lai nu par ko varam būt droši, bet nav šaubu, ka cilvēce spēj tikt galā vai ar katru dabas resursu, dzīvu vai nedzīvu, kas sākotnēji šķitis neizsmeļams. Dzelzceļu uzvaras gājiens, kas deva iespējas brīvi piekļūt prērijām Amerikā, 19. gadsimtā bija bēru zvans bizoniem, kurus izšāva gandrīz līdz pēdējam.

Lai nodrošinātu ikvienas valsts ilgtspējīgu izaugsmi, resursu izmantošanai jākļūst gudrākai un ilgtspējīgākai. Ir skaidrs, ka līdzšinējais ekonomikas izaugsmes lineārais modelis vairs neder mūsdienu globalizētās pasaules sabiedrības vajadzībām. Nav iespējams izveidot nākotni, ņemot par pamatu modeli "paņemt, uztaisīt, izmest".

No šī gada jūnija līdz pat 2020. gadam Latvijā Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) organizē dabas skaitīšanu. Nezinoši cilvēki varētu iztēloties, ka tas nozīmē, piemēram, aplenkt mežu, izdzīt zvērus, nostādīt rindā, saskaitīt un tad sadzīt atpakaļ un tā, kamēr katrs Latvijas zaķis, kuilis, buks, un citi dabas iemītnieki droši saskaitīti un iegrāmatoti.

Nesen kāds vīrs vecas mājas bēniņos bija atradis Otrā pasaules kara laika slēptuvi, kurā bija noslēpts avīzēs ietīts cukurs. Viņam par izbrīnu, cukurs bijis "kā cukurs", tas ne ar ko nav atšķīries no veikalā tikko nopirkta cukura. Doma, ka ir produkti, kas arī pēc pārdošanas termiņa beigām vēl aizvien ir lietojami uzturā, daudzviet rosina jaunas iniciatīvas.

Milzīgais pārtikas atkritumu apjoms ir globāla problēma, ko sadzīviskā līmenī ir grūti apjaust. Ja, piemēram, mums par trešdaļu samazinātu algu vai saīsinātu atvaļinājumu, tas būtu acīm redzams pamats sašutumam un arī rīcībai. Savukārt pārtikas gadījumā nevaram saskatīt vai sajust tās zudumus.

Zigmārs Logins saimniecībā "Ozoliņi ZL" Krimuldas novadā audzē bioloģiskos kartupeļus uzņēmumam "Aloja Starkelsen" bioloģiskās cietes ražošanai. Jautāts, kāpēc izvēlējies saimniekot bioloģiski, Zigmārs atbild, ka pirmām kārtām gribējis saimniekot vidi saudzējoši, neizmantojot ķimikālijas.

Vai lauksaimniecībai ir jābūt saistītai ar dabas aizsardzību? Ir dzirdēts uzskats, ka gan Latvijā, gan citās valstīs ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kur dabas vērtību sargāšanai tiek pievērsta īpaša uzmanība, tāpēc labāk dabu sargāt tur, bet citviet saimniekot, pārāk nerūpējoties par saimniekošanas draudzīgumu dabai.

Vai jums ir plāns? Šāds jautājums daudziem atsauks atmiņā savulaik ļoti populāro multiplikācijas filmu "80 dienās apkārt zemeslodei", kurā detektīvs Fikss ikreiz, kad cieš neveiksmi angļu džentlmeņa Fileasa Fogsa aizturēšanā, jaunu ideju izmēģina, uzdodot šo jautājumu.

Tikai paši jaunākie Latvijas iedzīvotāji savā mūžā nav piedzīvojuši tautas skaitīšanu, kad pie māju un dzīvokļu durvīm klauvē ziņkārīgi cilvēki ar rakstāmrīkiem un papīriem rokās un izjautā par visiem mājas iemītniekiem. Bet no šīs vasaras trīs gadu laikā Latvijā notiks vēl kas nepieredzēts – dabas skaitīšana jeb dabas vērtību apzināšana.

Šā gada janvāra pirmajās nedēļās pasaules zinātnieki beidza apkopot datus par iepriekšējā gada vidējo temperatūru pasaulē, un rezultāts nebija pārsteidzošs – krita gada vidējās temperatūras rekords laikaposmā, kopš tiek veikti regulāri meteoroloģiskie novērojumi.

Lai kļūtu par Gada cilvēku, sevi jāpierāda ilgākā laika periodā, un dažādās nominācijās kandidāti tiek izvēlēti gada beigās, taču ar dabas pārstāvjiem ir otrādi – tos nosauc gada sākumā, lai varam tiem pievērst sevišķu uzmanību.

Dažādos indeksos, kuros tiek mērīts valstu "zaļums", Latvija ieņem labas vietas sarakstu augšgalā. Vai tas nozīmē, ka mūsu valstī viss ir kārtībā un vides stāvoklim var nepievērst sevišķu uzmanību?

Vai ir iespējams moderns un vienlaicīgi ideāli ekoloģisks dzīvesveids, kurš neatstāj iespaidu uz apkārtējo vidi?

Ja padzīvojis cilvēks apgalvo, ka viņa bērnībā zāle bija zaļāka, debesis zilākas un apkārtnē bijuši citi putni, tad vismaz pēdējais apgalvojums ir patiess. Tiešām – vairākas putnu sugas nu ir ļoti retas vai pazudušas vispār.

Ir interesanti parunāt ar pēckara gadu paaudzi par viņu bērnībā – pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados – pieredzēto. Skatoties uz to no mūsdienu skatupunkta, tolaik pierastais šķiet acīm redzami neētisks, nezinātnisks, administratīvi vai pat krimināli sodāms vai arī veselību graujošs.

Jo sevišķi pēdējās desmitgadēs uzkrājas zināšanas, cik ļoti mūsdienu cilvēka saimnieciskā darbība un ikdienas dzīve rada negatīvas sekas planētas videi kopumā, gan arī, kā tā skar mūs visus individuāli.

Pagalma kā vides sastāvdaļas iespējas būt dabai draudzīgam nav pietiekami apzinātas un izmantotas – tas attiecas gan uz maziem privātmāju pagalmiem, gan lielākām lauku sētām –, un iesaistīties vides uzlabošanā var ikviens. To pierāda līdzcilvēku pieredze.

Daudziem zināms joks par kaķiem vēsta: lai gan cilvēks ir pārliecināts, ka kaķis ir mājdzīvnieks, kurš dzīvo sava saimnieka īpašumā, kaķis uzskata, ka ir otrādi, proti, cilvēks ir kaķa kalps, kurš katru dienu ierodas viņa mājā un kura uzdevums ir sava saimnieka pazemīga apkalpošana.

Zāle ir tikai viens no apkārtējās vides elementiem, bet jādomā arī par lielākiem augiem. Savu pieredzi, atziņas un novēroto par piemājas vides veidošanu stāsta Edgars Neilands, "Annas koku skolas biedrības" pārstāvis.

Lielie koki spēj darboties gan kā sildītāji, gan kā kondicionieri. Mauriņš gan priecē acis, gan ir tīkams pamats piemājas aktivitātēm, taču tam ir nepieciešama regulāra kopšana. Lai dzīvotu tīrākā vidē, mazāk tērētu resursus un būtu draudzīgāki dabai, katrs varam darīt pārsteidzoši daudz, pat neieguldot tūkstošus un miljonus vai arī netērējot pārāk daudz laika.

Atkritumi un ar to saistītais piesārņojums ir viens no nopietnākajiem draudiem videi, – tos nepieciešams noglabāt un pietiekami izolēt, lai apkārtnē neizplatītos piesārņojums.

Joprojām ir daudz cilvēku, kuri uzskata, ka dedzināšana ir labs veids, kā tikt vaļā no sadzīves atkritumiem, lai šādi bez piepūles un izdevumiem tiktu pie kārtības savā īpašumā vai kādā piknika vietā. Tāpēc tie tiek dedzināti gan piemājas ugunskuros, gan krāsnīs un apkures iekārtās.

Kūlas dedzināšanas "sezona" Latvijā sākas jau agrā pavasarī vai pat ziemā. Parasti pirmie kūlas ugunsgrēki tiek reģistrēti janvārī vai februārī un var ilgt līdz laikam, kad jaunā zāle izaugusi tik liela, ka veco zāli aizdedzināt jau ir grūti.

Mūsdienu cilvēks novērtē ērtības un piedāvājumu. Nacionālie parki mūsdienās piedāvā ne tikai pastaigu pa mežu. Tajos un ap tiem veidojas vesels klāsts ar pakalpojumiem.

Abi Pierīgas nacionālie parki, Gaujas un Ķemeru, var pienācīgi sagaidīt Eiropas dabas un nacionālo parku dienu 24. maijā. Šā gada vasaras sezonā sagatavots papildināts piedāvājums apmeklētājiem – jaunas takas, stendi un novērošanas torņi –, savukārt aktīviem mobilo ierīču lietotājiem noderēs Dabas aizsardzības pārvaldes izstrādātā aplikācija "Dabas tūrisms".