Jau 2016. gada maijā tika prognozēts, ka gads būs siltākais visu meteoroloģisko novērojumu vēsturē. Un tiešām – saskaņā ar Pasaules Meteoroloģijas organizācijas apkopotajiem datiem, 2016. gada vidējā temperatūra pārsniedza iepriekšējo rekordistu 2015. gadu par 0,07 Celsija grādiem jeb vidēji par 1,1°C, salīdzinot ar pirmsrūpniecības periodu, kas beidzās 19. gadsimtā, kad cilvēce sāka patērēt fosilo kurināmo lielos daudzumos.
Daļēji rekordaugstajā temperatūras kāpumā vainojams arī El Nino – dabas un klimata fenomens, kad ūdens Klusā okeāna ekvatoriālajos apgabalos ievērojami sasilst, atdodot savu siltumu arī gaisam. Tomēr vadošie zinātnieki ir pārliecināti, ka cilvēces saimnieciskās darbības radītās siltumnīcefekta gāzes ir nozīmīgākais cēlonis. Sadzīviski šie temperatūras kāpumi par grāda desmitdaļu, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, vai par veselu grādu, salīdzinot ar laiku vairāk nekā pirms 100 gadiem, var nešķist lieli, tomēr zemeslodes mērogā ietekme ir ļoti jūtama, sevišķi reģionos, kur nevienmērīga siltuma sadalījuma rezultātā temperatūra ievērojami kāpusi – piemēram, Arktikā.
Lielbritānijas, ASV un Eiropas lielākās meteoroloģijas organizācijas nonākušas pie vienāda secinājuma, proti, 2016. gads ir bijis turpinājums ilgtermiņa sasilšanas tendencei, kas novērojama kopš 1970. gadiem. Jāuzsver, ka klimata pārmaiņas var izpausties dažādi, tostarp tādējādi, ka dažviet kļūst pat aukstāks.
Klimata pārmaiņas globāli draud ar ūdens līmeņa celšanos un zemāko teritoriju applūšanu, veselu reģionu nepiemērotību dzīvošanai un ekonomiskajai darbībai, kā arī sugu daudzveidības dramatisku samazināšanos.
Latvija seko pasaules tendencei
Tas, ka vidējā temperatūra kopumā cēlusies visā pasaulē, nenozīmē, ka atsevišķos reģionos nevarētu būt izņēmums. Tomēr Latvija nav izņēmums, un arī pie mums 2016. gads bija siltāks. Saskaņā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) datiem, pērn vidējā gaisa temperatūra Latvijā bija 1,5 grādus virs klimatiskās references perioda (1961.–1990. gads) vidējās gaisa temperatūras.
Liela daļa Latvijas iedzīvotāju, var teikt – pat vairākas paaudzes, paši bijuši liecinieki un pieredzējuši vismaz daļu no šī LVĢMC minētā "references perioda". Pusotra grāda starpība nešķiet daudz, lai to droši piefiksētu ar mūsu maņām, izņemot, ja vien temperatūra negrozās ap ūdens sasalšanas punktu. Tomēr ‒ vai ir pamatojums apgalvojumiem, ka kādreiz gan bija kārtīgas ziemas ar aukstumu un ilgstošu sniegu, vasarās lietus lija krietni retāk un vētru bija mazāk? Subjektīvās sajūtas var būt slikts mēraparāts – divas saulainas atvaļinājuma nedēļas vasarā var atstāt saulaināku iespaidu par vasaru kopumā nekā tad, ja tādas pavadītas birojā darbos.
Skatoties vecas fotogrāfijas, ir uzkrītoši, ka cilvēki ziemā ģērbušies it kā siltāk ‒ kažoki, biezi mēteļi, kārtīgas cepures, ausaines... Īsi svārciņi ziemā vairāk raksturīgi mūsdienām. Tomēr, iespējams, ka tā ir tikai modes ietekme, kā arī tas, ka daudz vairāk cilvēku pārvietojas ar automašīnu. Arī biežāk un precīzāk pēc saraksta kursējošs sabiedriskais transports ļauj aukstā laikā izvairīties no ilgākas atrašanās salā. Bet varbūt tas, ka ir pieejami pietiekami silti sintētiska materiāla apģērbi, kurā cilvēks izskatās mazāk satuntuļojies?
Agrāk cilvēki ģērbās biezos kažokos, tāpēc šķiet, ka toreiz ziemas bija aukstākas. Šodien ziemā vairs netuntulējamies, jo sintētiskie apģērbi nodrošina labāku termoregulāciju.
Tāpēc interesanti ieskatīties LVĢMC apkopotajos datos, lai pārbaudītu, kas tad ir droši zināms, pateicoties metodiski veiktiem novērojumiem un savāktajiem datiem.
Pēdējās desmitgadēs "diezgan stabili" bijusi vērojama gaisa vidējās temperatūras paaugstināšanās. Turklāt šī temperatūras paaugstināšanās ziemā bijusi straujāka nekā vasarā. Ir samazinājies sala dienu skaits, un jūras piekrastē sala periodi kļuvuši ievērojami īsāki. Tā ka apgalvojums par kādreiz aukstākām ziemām ar iespējām ilgāk slēpot ir visnotaļ pamatots.
LVĢMC apkopojums rāda, ka "ievērojami palielinās" īsti vasarīgu dienu skaits, kad temperatūra sasniedz vismaz +25°C. Tas, protams, nekādi neatceļ iespēju, ka var trāpīties kārtīgai izkaršanai jūrmalā nepiemēroti gadi, bet, skatot desmitgadēs, nav pamata žēloties par siltu dienu trūkumu vasarā. Tāpat palielinājies silto nakšu skaits, kad temperatūra naktī pārsniegusi +20°C. Runājot par stipriem karstuma viļņiem, LVĢMC prognozē, ka pieaugs gan to ilgums, gan biežums. Daļai atpūtnieku tas var ļoti patikt, tomēr jārēķinās, ka komplektā ar karstumu nāk arī, piemēram, problēmas cilvēkiem ar vājāku veselību, kaitējums ceļu infrastruktūrai un lauksaimniecībai.
Par nokrišņiem: to daudzums pieaug, jo sevišķi ziemās un vasarās. Svarīgi, ka pieaudzis ne tikai kopējais nokrišņu daudzums, bet tieši dienu skaits ar "ekstremāli" stipriem nokrišņiem. Šī ziņa droši vien nepriecē ne komunālos dienestus, ne arī lauksaimniekus vai cilvēkus, kuru īpašums cieš no stiprām lietusgāzēm.
Izteikta vēja vidējā ātruma palielināšanās tendence nav fiksēta, tomēr tiek prognozēta vētru biežuma palielināšanās. Latvijā tas sevišķi aktuāli varētu būt jūras piekrastē, kas jau tā cieš no noskalošanas. Tāpat atmiņā palikušas sevišķi stiprās vētras pagājušajā gadsimtā, kas nodarīja lielus postījumus Latvijas mežos.
Skats tuvākā nākotnē
Ko pasaule var gaidīt 2017. gadā? Vadošo zinātnieku uzskati ir diezgan līdzīgi. Siltumnīcefektu izraisošo gāzu koncentrācija atmosfērā turpina palielināties, un nav pamata cerēt, ka uzsilšanas tendence apstāsies. Jauns globālās temperatūras rekords droši vien nebūs, jo šogad netiek gaidīts El Nino. Tomēr ar cilvēces aktivitātēm būs pietiekami, lai gads iekļautos sasilšanas tendencē. Tātad, visticamāk, tas nebūs kārtējais rekordists, tomēr ir liela iespēja, ka tas ieņems vietu starp pieciem siltākajiem gadiem meteoroloģisko novērojumu vēsturē.