Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par šā gada putnu izvēlējusies dzelteno cielavu – vienu no četrām Latvijā sastopamajām cielavu sugām.
LOB valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus uzsver, ka par Gada putnu tiek rūpīgi domāts, līdz tiek izvēlēts tas vai cits pretendents. Pirmkārt, jābūt iemeslam, kādēļ šai sugai vērts pievērst uzmanību, otrkārt, biedrība cenšas izvēlēties sugu, kuru var novērot ikviens cilvēks, ne tikai putnu eksperti. Izņēmumi ir reti, piemēram, 2013. gada putns bija kākaulis – jūras pīle, kas pie mums jūrā ziemo un parasti bez kārtīga binokļa nav pat saskatāma.
Iemesls, kādēļ kādai sugai vajadzētu pievērst uzmanību, var būt, piemēram, tās skaitliskās izmaiņas, proti, skaits pieaug, kā jūraskrauklim, samazinās, kā melnajam stārķim, vai arī nepavisam nav skaidrs, kas ar sugu notiek. Bieži vien šīs izmaiņas sakrīt ar izmaiņām putna dzīves vidē, kur tas barojas, atpūšas, ligzdo vai pat tikai ziemo. Diemžēl stāsts par dzelteno cielavu ir ar satraucošu pieskaņu.
Skaistā lauku māsīca
Cilvēkiem, kuriem ir sveša interese par putniem, pirmās asociācijas ar cielavu varētu būt tradicionālā svētku torte "Cielaviņa" vai arī Raimonda Paula dziesma ar Leona Brieža vārdiem, kur "..Kurzeme kā cielaviņa pretī skrien". Tomēr liela daļa atcerēsies arī to, ka Latvijas nacionālais putns ir baltā cielava: skaists, slaids, apdzīvotās vietās bieži sastopams darbīgs putniņš ar garu asti, kurš vienmēr izskatās akurāti saposies – pelēkā vamzī, ar baltu krūtežu un melnu "cepurīti" galvā.
Savukārt 2017. gada putns ir dzeltenā cielava – mūsu nacionālā putna mazāk zināmā lauku māsīca, kura, atbilstoši nosaukumam, savam ietērpam pievienojusi arī dzelteno krāsu. Kļūstot vecākām, ķermeņa priekšpuse dzeltenajām cielavām kļūst spilgtāk dzeltena, un, kā pieņemts putnu pasaulē, lielākie švīti ir vecie tēviņi. Baltās un dzeltenās cielavas dzīvesvieta un dzīvesveids ir ļoti atšķirīgi, tāpēc izmaiņas dzelteno cielavu dzīves vidē baltās cielavas neietekmē.
Pļavas dežurants
Cielavai nepieciešama dažādiem augiem bagāta pļava, taču Latvijā tādu diemžēl kļūst aizvien mazāk.
Dzeltenās cielavas mājvieta ir mitri zālāji, ganības, zāļu purvi, bet sevišķi tai patīk ūdenstilpju malas. Ja vasarā, ligzdošanas laikā, jums gadīsies ieiet cielavas teritorijā, tā ieņems novērošanas posteni kādā krūmā vai augstākā zāles pudura galotnē un modri sekos līdzi svešiniekam. Dzeltenās cielavas dziesmiņa ir vienkārša, bet sevišķi raksturīgs ir sauciens "pucī!", kas dzirdams, putniņam uztraucoties vai pārlidojot. Pieejot tuvu cielavas ligzdai vai mazuļiem, tā izrāda savu satraukumu, dažkārt pat vilina prom, izliekoties ievainota. Šādos gadījumos noteikti nevajadzētu traucēt putnu ligzdošanu.
Dzeltenās cielavas ēdienkartē parasti ir kukaiņi, un, jo pļava daudzveidīgāka, jo kukaiņu izvēle lielāka.
Latvijā dzeltenās cielavas uzturas no aprīļa līdz septembrim. Kā jau izteikts kukaiņēdājs, pārziemot putns šeit nevar, tādēļ pārlaist ziemu tas dodas uz Āfriku.
Grūtā dzīve laukos
Diemžēl 20. gadsimta pašas beigas un 21. gadsimta sākums dzeltenajai cielavai nav izrādījies labs laiks. Saskaņā ar LOB datiem, kopš 1995. gada to skaits samazinājies par 95%, ko var vērtēt kā dramatisku kritumu. (Salīdzinājumam: tas būtu līdzīgi kā tad, ja kopš 1995. gada iedzīvotāju skaits Latvijā būtu samazinājies 20 reižu, tas ir, no aptuveni diviem miljoniem būtu palikuši tikai 100 tūkstoši jeb tik, cik ir Daugavpilī, un pārējā Latvija, ieskaitot Rīgu, būtu tukša.)
Protams, tik ievērojamam šo putnu skaita kritumam jābūt nopietnam iemeslam. Dzelteno cielavu dzīvesvietu apdraud divas pretējas parādības. Pirmā ir mitro zālāju aizaugšana, tajos neveicot lauksaimniecisko darbību, tādēļ vien dažu gadu laikā iepriekš ainaviski skaistas un bioloģiski bagātas pļavas var aizaugt ar krūmiem un zaudēt savu vērtību.
Otrais faktors ir intensīvā lauksaimniecība, pārvēršot pļavas aramzemēs. Latvijas skaisto, dabīgo pļavu problēmas ir kļuvušas arī par to iemītnieku problēmām, un dzeltenā cielava ir upuris tam, ka izzūd Latvijai gadsimtiem raksturīgā skaistā ainava ar ziedošām, daudzveidīgām pļavām. Zālāju noganīšana radīja pļavu putniem pievilcīgu vidi. Taču industriālās lauksaimniecības prakse ir lopus turēt fermās, tādēļ līdz ganībām, kā kādreiz, tie nemaz nenonāk.
Tātad rūpēties par dzeltenajām cielavām var saglabājot to dzīvesvietu – dabīgos zālājus. Diemžēl pašreizējās lauksaimniecības prakses un lauksaimniecības atbalsta mehānismi bieži vien neveicina dzeltenajām cielavām piemērotu, bioloģiski daudzveidīgu pļavu saglabāšanos vai atjaunošanu.
Ko var darīt ne-zinātnieki?
Pļavu noganīšana un lopu klātbūtne veido dzeltenajām cielavām piemērotu lauku vidi.
Ikviens var iesaistīties šajā darbā, lai fiksētu situāciju ar dzelteno cielavu skaita izmaiņām un teritorijām, kur tās vēl ir sastopamas. 2013.–2017. gadā ornitologi vāc datus Eiropas ligzdojošo putnu atlantam. Tātad vēl šā gada siltajā sezonā ikviens var piedalīties kā brīvprātīgs novērotājs, ziņojot par dzelteno cielavu novērojumiem. Visērtāk to būs ziņot dabas novērojumu portālā "Dabasdati.lv", kam ir pieejama arī mobilā aplikācija, tādējādi var ziņot uzreiz no novērojuma vietas, izmantojot viedtālruni.
Cerēsim, ka izdosies apturēt dzelteno cielavu skaita samazināšanos un skaistais putns arī turpmāk būs mūsu dabas sastāvdaļa.