Runājot par dabas aizsardzības plāniem īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (ĪADT) Latvijā, atbilde aizvien biežāk būtu: jā, mums ir plāns! Bet kāpēc gan dabas aizsardzībai šajās teritorijās vajadzīgs plāns? Kāpēc šī birokrātija? Var taču pašsaprotami pieņemt, ka dabai nav ienaidnieku, un katram cilvēkam būtu jābūt skaidram, ka daba ir jāsargā. Plāna izstrāde maksā naudu, tā prasa laika un darba ieguldījumu.
Dabas aizsardzības pārvalde ir institūcija, kas organizē un uzrauga dabas aizsardzības plānu izstrādi un atjaunošanu ĪADT, kā arī veicina plānu ieviešanu. Aizvien vairāk īpaši aizsargājamām dabas teritorijām tiek izstrādāti šādi plāni un daudzām tiek atjaunoti vecie.
Mežsaimniecībā un lauksaimniecībā var sadurties ekonomiskās, vides un sociālās intereses. Attēlā: migrējoši ziemeļu gulbji barojas lauksaimniecības zemē.
Dabu vairāk sargā ar rīcību, nevis tās neizmantošanu
Teorētiski dabu īpaši aizsargājamās teritorijās var sargāt arī bez plāna. Taču gandrīz visās īpaši aizsargājamajās teritorijās, no kurām dažas, piemēram, Gaujas Nacionālais parks, ir ļoti lielas, dzīvo cilvēki, darbojas uzņēmumi, tajās nodarbojas ar lauksaimniecību, cērt kokus, iegūst derīgos izrakteņus un tamlīdzīgi. Latvijā ir ļoti maz platību, kurās saimniecisko darbību nedrīkst veikt vispār, pat aizsargājamajās teritorijās. Jautājumi sāk rasties, kad saduras dabas aizsardzības un nepieciešamības saimniekot intereses, kā arī vēlme kaut ko ņemt no dabas, piemēram, sēņot, ogot, laivot, organizēt dažādas tūrisma vai sporta aktivitātes vai kā citādi pavadīt laiku dabā.
Dabas aizsardzības plāns ir tas, kam jāpalīdz pasargāt dabu, jāsabalansē dažādās intereses un jādara zināmi skaidri spēles noteikumi jeb, tēlaini izsakoties, viens ir iziet laukumā ar bumbu un mēģināt uzminēt, ko drīkst darīt un ko ne, pavisam kas cits – zināt skaidrus noteikumus un rēķināties ar iespējām.
Dabas aizsardzības plānā definēts, kā jāsaimnieko, lai saglabātu dabas vērtības, kuru dēļ aizsargājamā teritorija dibināta. Tās var būt retas un tipiskas dabas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīves vide, savdabīgas, skaistas un Latvijai raksturīgas ainavas, ģeoloģiskie veidojumi, dendroloģiskie stādījumi, dižkoki un sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas teritorijas. Uzņēmums, kurš ieguvis tiesības izstrādāt dabas aizsardzības plānu, sākumā apkopo datus, lai noskaidrotu, kas tad šajā "saimniecībā" īsti ir un kādi ir tās apdraudējumi.
Svarīgi, ka ne vienmēr dabas aizsardzības interesēs ir nedarīt neko. Biežāk ir nepieciešama konkrēta rīcība un par labu nāk kāda saimnieciska vai cita veida aktivitāte, piemēram, pļaušana, noganīšana, koku vai krūmu izciršana. Teritoriju applūšana un pat uguns iedarbība šķiet postoši procesi, bet tie veidojuši Latvijas ainavu tādu, kādu to pazīstam.
Taciņas, laipas un informācijas stendi ļauj gan informēt apmeklētājus, gan novirzīt pa maršrutiem, kur tas nekaitē dabai.
Dabas aizsardzības plāns – attīstības plāns
Dabas aizsardzības plāni jāskata kontekstā ar teritoriālās attīstības plāniem, un būtībā tie ir nepieciešama plānošanas sastāvdaļa, kas veido kompromisu starp ekonomiskajām interesēm un dabas aizsardzību, uzsver Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LIFE Ekosistēmu pakalpojumi" vadītāja Inga Hoņavko. Nepieciešama domāšanas maiņa, ka dabas aizsardzība ir viena lieta, bet ekonomika un attīstība – cita. Dabas aizsardzības plāni – tie jau ir attīstības plāni. Svarīgs to pienesums ir dabas aizsardzību pamatojoša, rūpīgi izstrādāta zinātniskā daļa.
Kā vienkāršāko piemēru par dabas aizsardzības un attīstības vajadzību problemātiku Inga Hoņavko min situāciju ar Saulkrastu Balto kāpu. Kāpa ir ne tikai vērtīga dabas teritorija, tā piesaista arī daudz apmeklētāju, kuru plūsma var nākt par labu arī pašvaldībai, vietējai uzņēmējdarbībai. Noskaidrots, ka Saulkrastu Balto kāpu reizēm apmeklē pat pieci tūkstoši cilvēku dienā. Tas nozīmē, ka jānodrošina iespēja interesentiem baudīt dabu tā, lai kāpa un apkārtējās dabas vērtības tiktu saglabātas arī nākamajām paaudzēm, nevis paliktu izbradāts lēzens smiltājs.
Plānošana un dabas aizsardzības pasākumu īstenošana ietver piebrauktuvju, auto stāvlaukumu, barjeru, taciņu, kāpņu izveidi un informatīvo norāžu izvietošanu, lai teritorija netiktu degradēta aizvien pieaugošā apmeklētāju skaita dēļ.
Bieži ir gadījumi, kad nepieciešama iejaukšanās dabā, piemēram, koku ciršana vai pat zemsedzes dedzināšana, lai saglabātu noteiktus meža veidus. Tas viss tiek paredzēts dabas aizsardzības plānā.
Plāns jāīsteno, nevis jātur plauktā
Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs Jānis Ķuze stāsta, ka dabas aizsardzības plāns ir nozīmīgs instruments teritorijas apsaimniekošanā, bet to var apgalvot ar nosacījumu, ka tas tiek atbilstoši izmantots. Praksē viņam esot nācies redzēt, ka tie iegulst plauktos un netiek vai gandrīz netiek izmantoti.
Otra problēma ir tā, ka šie plāni ir pārāk "bezzobaini", un jo īpaši tas attiecoties uz plāniem, kas izstrādāti pirms vairākiem gadiem – acīmredzot to izstrādātāji bijuši pārāk "mīkstmiesīgi" un vēlējušies izvairīties no iespējamiem konfliktiem. Raksturīgi bijis tas, ka plāni "saštancēti" un bijuši galvenokārt aprakstoši, proti, tajos minēts, kas teritorijā ir atrasts un kāda ir situācija, bez nepieciešamo darbību izklāsta. Svarīgi, lai plānā būtu informācija par būtisko, tostarp tāda, kas konkrētajai teritorijai tiešām nepieciešams.
Pozitīvi ir arī tas, ka pēc plānu izstrādes paliek labi kartogrāfiskie materiāli, kas izmantojami arī citām aktivitātēm. Dabas aizsardzības plānā ir svarīgi pēc iespējas precīzāk paredzēt, kas būs teritorijai nepieciešams, pretējā gadījumā tas var radīt grūtības nākotnē. Tā, piemēram, lai aizstāvētu "Hydroplan" projektu, kas paredz hidroloģiskā (ūdens) režīma atjaunošanu purvā Ķemeru nacionālajā parkā, bija nepieciešams iziet sarežģītu ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) procedūru, bez kuras, iespējams, varētu iztikt, ja šie darbi būtu savlaicīgi paredzēti jau dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā. Tomēr IVN laikā vēlreiz visam tik rūpīgi tika iziets cauri, ieskaitot publisko apspriešanu, ka tālāk ar pamatojumu problēmu nav bijis.
Interešu saskaņošana plāna izstrādes gaitā ir ļoti svarīga, bet gadās arī, ka dabas aizsardzības pasākumi kādai sabiedrības daļai nebūs līdz galam pieņemami. Tā noticis ar projektu Gaujas nacionālajā parkā, kad aktīvu iedzīvotāju grupa, ieskaitot dažus bijušos mežsaimniekus, organizēja plašus iebildumus pret vairākos nogabalos ieplānoto meža dedzināšanu. Tā bija iecerēta, lai atjaunotu to dabisko vidi, kāda izzūd, mežam kļūstot bagātam ar organiskajām vielām un aizaugot ar krūmiem un pamežu. Arī pēc plāna izstrādātāju skaidrojumiem, ka faktiski plānots atsevišķos laukumos izdedzināt meža zemsedzi un ka šī sistēma ar labiem panākumiem tiek pielietota daudzās valstīs, ieceres pretinieku grupa savu viedokli nemainīja.
Vēl Jānis Ķuze piebilst, ka pēdējos gados ir tendence konkursos uz plānu izstrādi pieteikties šajā jomā nepieredzējušiem uzņēmumiem, kuri cenšas piesaistīt ekspertus un veikt darbu bez dziļākas intereses par dabas aizsardzību.
