Atkritumus rada mūsu saimniekošanas paradumi
Atkritumu rašanās un nepieciešamība tos pārstrādāt vai noglabāt saistīta ar enerģijas patēriņu. Atkritumi satur arī tādas izejvielas, kuru krājumi uz planētas nav atjaunojami, tāpēc nepieciešams gan samazināt to patēriņu, gan rūpēties par atkārtotu to nonākšanu saimnieciskajā apritē.
Viens no svarīgākajiem posmiem, kur notiek atkritumu "ražošana", ir mājsaimniecības. Starp citu, oficiālajos valsts dokumentos un statistikā šis vārds tiek lietots bez pēdiņām, jo mūsu dzīvesveids tiešām ražo atkritumus! Iepirkšanās un saimniekošanas paradumi nosaka to, cik un kādi atkritumi atstās privātmājas vai dzīvokļus un nonāks atkritumu apsaimniekotāju gādībā. Par to, ka pret atkritumu radīšanu un apsaimniekošanu jāizturas nopietni, vairs neviens nestrīdas, tomēr tad, kad jāmaina ierastais dzīvesveids, kāds tas bijis gadu desmitiem, inerce dzīvot pēc veciem paradumiem ir visnotaļ liela.
Labi videi un maciņam
Nākotnē acīmredzot nāksies rūpīgāk piedomāt, ko vienkārši izsviest kopējo atkritumu konteinerā, bet kam būtu jānonāk šķiroto atkritumu konteineros – stiklu atsevišķi, papīru atsevišķi. Attēlā redzamajai ainai vajadzētu palikt pagātnē.
Mājsaimniecību līmenī varam gan apsvērt savus iepirkšanās paradumus, gan to, kā izsviežam atkritumus – visus kopā vai sašķirotus. Tas, ka daži vecie paradumi mainās un turpinās mainīties tuvākajos gados, ir skaidrs, un galvenie iemesli ir divi.
Pirmkārt, izglītojošu kampaņu rezultātā sabiedrībā aizvien pieaug "zaļais" apzinīgums, un cilvēki maina saimniekošanas stilu brīvprātīgi. Otrais iemesls ir tāds, kas liks padomāt arī tai sabiedrības daļai, kura negrib mainīt ieradumus, proti, par nešķirotajiem atkritumiem būs jāmaksā aizvien vairāk. Piemēram, par piena paku, ja to izmet kopējos atkritumos, pircējs maksā divreiz – gan pērkot pienu veikalā, gan atkritumu izvedējam. Turpretim par sašķirotajiem atkritumiem jāmaksā nav.
Varam teikt, ka, salīdzinot ar vienu otru Rietumeiropas valsti, Latvijā atbildīga rīcība pret atkritumu apsaimniekošanu mājsaimniecību līmenī vēl ir bērna autiņos. Tomēr sabiedrībā ir cilvēki, kuri jau ilgstoši pievērš uzmanību videi draudzīgai rīcībai savās mājās un kuriem ir ar ko padalīties savā pieredzē. Tāpēc "Rīgas un Apriņķa Avīze" uzrunāja vienu no zaļā dzīvesstila entuziastēm, pazīstamo vides žurnālisti un žurnāla "Vides Vēstis" galveno redaktori Anitru Toomu, kura jau ilgstoši pievērš uzmanību tam, lai saimniekošana mājsaimniecībā būtu draudzīga gan videi, gan maciņam. Var apbrīnot un apsveikt Anitras aizrautību un entuziasmu izmēģināt jauno, kā arī spēju sistemātiski sekot līdzi un apkopot paveikto.
Izvēlies – Polietilēna maisiņš vai tetrapaka
Anitra Tooma: Nešķiroto atkritumu konteinerā no mana dzīvokļa nenonāk nekas tāds, ko varētu kompostēt
Iepirkšanās ir pirmais posms, kur Anitra apsver, cik daudz viņai būs jāmaksā par pašu produktu, cik – par iepakojumu un kur to varēs likt. Piemēram, pienu izdevīgāk pirkt polietilēna iepakojumā, jo tas ir ievērojami lētāks, turklāt ārā izmetamais iepakojums ir mazs. Anitra runājusi arī ar lielākajiem piena ražotājiem, un tie apliecinājuši, ka piens polietilēna maisiņos un tetrapakās neatšķiras. Cenu starpību nosaka iepakojums, nevis piena kvalitāte.
Protams, atkritumi Anitras dzīvoklī tiek šķiroti. Sašķirotie nonāk netālu izvietotajos speciālajos konteineros pagalmā. Anitra stāsta, ka, pārceļoties uz jauno dzīvokli, ir bijis liels prieks atklāt, ka tie izvietoti samērā netālu, tādēļ sašķirotās lietas līdz tiem nogādāt ir ērti.
Atsevišķs stāsts ir par iepakojuma maisiņiem un stikla burciņām vai pudelēm. Gandrīz visu nopirkto ir iespējams izmantot pat ne vienu reizi vien, jo tie noder, piemēram, našķu iepakošanai tuviniekiem, bet stikla burciņas turpmāk kalpos ievārījumu vai citu produktu glabāšanai. Faktiski stiklam atkritumos nebūtu jānonāk nekad. Tāpat savu otro dzīvi piedzīvo veikalā reizēm iegādāto gatavo salātu kārbas – tās var izmazgāt un izmantot ēdiena nogādāšanai bērniem.
Anitra izvairās pirkt produktus iepakojumā, kas netiek pārstrādāts – piemēram, putustirola plāksnītes, uz kurām veikalos liek gaļu, pēc tam vēl aptinot ar plēvi. Šādos gadījumos viņa veikalā pērkamo lūdz iesaiņot parastā maisiņā. Apsveicama prakse ir doties uz veikalu vai tirgu ar savu kastīti vai maisiņu un lūgt iesvērt produktus tur. Anitra ievērojusi, ka, iepērkoties tirgū, mājās tiek atnests mazāk iepakojuma atkritumu nekā no veikala.
No sarunas ar Anitru kļūst skaidrs, ka mērķis ir pēc iespējas izvairīties no tāda iepakojuma, kurš nav nododams šķirojamajos atkritumos. Bet kā ar dabīgajiem "iepakojumiem", piemēram, banāna mizām? Parastās mājsaimniecībās tās ceļotu uz atkritumu kasti vai, labākajā gadījumā, uz komposta kaudzi. Bet arī te iespējami interesanti risinājumi. Anitra "pašķīdina" mizas ūdenī un tad šo ūdeni izmanto telpaugu apliešanai. Augiem šāds mēslojums ļoti patīk, un saimniece saņem komplimentus par veselīgajiem mājas augiem. Arī kafijas biezumi labi noder augu mēslošanai.
Anitrai ir azarts izmēģināt arī ko neparastāku, pat ekstrēmāku. Komposta kaudze vai kaste parasti asociējas ar privātmājas pagalma tālāko stūri, taču Anitra tādu uztur... dzīvoklī, ne pārāk lielā speciālas konstrukcijas kastē vannasistabā, kur organiskos atkritumus vērtīgā mēslojumā čakli pārstrādā sliekas un mikroorganismi.
Sākotnēji bijušas bažas par smaku, kas radīsies, atverot kasti, lai to papildinātu, bet tās, par laimi, nav piepildījušās. Smaku novēršanas un arī kompostēšanas process brīžam ir jāveicina, uzkaisot nedaudz kūdras, tāpat mazajiem pārstrādātājiem nepieciešama papildu piebarošana ar celulozi, ko nodrošina papīra lapas. Glancētos žurnālus šādam nolūkam gan labāk nelietot. Tādējādi nešķiroto atkritumu konteinerā no Anitras dzīvokļa nenonāk nekas tāds, ko varētu kompostēt.
Anitra apzinās, ka tas, ko viņa izmēģina, ikvienam uzreiz nebūs pa spēkam, tomēr var sākt ar vienkāršākajām lietām. Ieviest mājsaimniecībā šādu drastisku kārtību un paškontroli nav viegli, tomēr, kā stāsta Anitra: "Pirmās divas nedēļas bija tādas nervozākas, bet tad šāda saimniekošana kļūst par ieradumu un kļūst vieglāk."
Pēc visas šīs paraugprakses rodas loģisks jautājums, kas un cik daudz tad nonāk atkritumu konteinerā, kas tiek aizvests uz atkritumu poligonu. Atbilde satriec: uz vienu cilvēku Anitras mājsaimniecībā nedēļā salasās aptuveni 100 gramu jeb mēnesī aptuveni puskilograms atkritumu, kurus sašķirotus nevar nodot pārstrādei vai kuri neder kompostam! Reti, bet gadoties mēneši, kad salasās aptuveni kilograms, bet parasti tomēr esot mazāk. Tātad gadā kopējais atkritumu daudzums sasniedz kādus 6–10 kilogramus. Pat ja ņem vērā, ka dažkārt būtu jāatbrīvojas arī no kādas lielākas lietas, šāds rādītājs ir iespaidīgs.
Vai kāds var labāk?
www.zalais.lv" title="www.zalais.lv" />www.zalais.lv
