Tomēr ir skaidrs, ka, lai pasargātu vidi, augu un dzīvnieku sugas, ar rezervātiem vien nepietiek. Lauksaimnieciskās zemes ir apkārtējās vides sastāvdaļa, kas bez lauksaimnieciskās ražošanas pilda arī svarīgu ekoloģisko funkciju.
Lauksaimniecības zemes Eiropas Savienībā aizņem 45 % no platības, Latvijā – aptuveni 40%. Tās ir dabas resurss un ir atkarīgas arī no citiem dabas resursiem. Mūsu lauku vidē dzīvā daba kā sarežģīta sistēma gadu simtiem pielāgojusies un mijiedarbojusies ar saimniekošanas praksēm. Pat vairāk – daudzas sugas ir tieši atkarīgas no cilvēka saimnieciskās darbības.
Lauksaimniecības negatīvā ietekme
Dabas daudzveidības samazināšanās lauksaimniecības zemēs ir uztraucoša tendence visā Eiropā. Pēc "Eurostat" apkopotajiem datiem, laika posmā no 1990. līdz 2014. gadam Eiropas Savienības valstīs parastu lauksaimniecības zemes apdzīvojošu putnu sugu populācijas ir samazinājušās par 39 %. Secinājums – samazinājumu var izskaidrot ar izmaiņām zemes apsaimniekošanā un lauksaimniecības tehnoloģijās, mazāk zemju atstāšanu papuvēs, augsekas izmaiņām, kā arī ar pesticīdu lietošanu, kas iznīcina kukaiņus. Līdzīgas uztraucošas ziņas ir arī par citām grupām, piemēram, tauriņiem un bitēm.
Var apgalvot, ka arī Latvijā lauksaimniecība intensificējas un tuvojas veco Eiropas Savienības valstu līmenim, un nav pamata domāt, ka mūs neskar un neskars intensīvās lauksaimniecības problēmas. Pagaidām putnu uzskaites Latvijā neuzrāda tādus kritumus, un lielākajai daļai putnu sugu skaits ir stabils. Tomēr ir arī negatīvie piemēri, piemēram, 2017. gada putns Latvijā ir tipisks pļavu iedzīvotājs – dzeltenā cielava, kuras populācija pēdējo gadu laikā valstī dramatiski sarukusi. Iespējams, tas ataino situāciju ar vienu no lauku dzīvotņu veidiem – mitrajām pļavām.
Lauksaimniecības prakses ietekmē arī plašāku ekosistēmu, ne tikai lauku vidi. Piemēram, lauksaimniecībā lietotie slāpekļa un fosfora savienojumi ar gruntsūdeņiem nonāk upēs un tālāk jūrā, izraisot daudzu sugu bojāeju.
Labāk piesardzīgi
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Dabas aizsardzības departamenta direktores vietniece Ilona Mendziņa uzsver, ka viena no dabas aizsardzības problēmām gan visā Eiropā, gan Latvijas lauksaimniecībā ir bioloģiski vērtīgu jeb augiem bagātu zālāju izzušana. Šie zālāji ir veidojušies gadu desmitiem, pat ilgāk, un eksperti vērtē, ka Latvijā, iespējams, ir palicis mazāk par 1 % no to kādreizējās platības.
Augu sugām bagātie zālāji ir atkarīgi no lauksaimnieciskās darbības – pļaušanas un noganīšanas. Skaidrs, ka mūsdienās lauksaimnieki nevar saimniekot pēc tēvutēvu metodēm, tomēr nebūtu automātiski, bez izvērtēšanas, jāievieš arī visas modernās iespējas. Tos zālājus, kas atrodas bagātās augsnēs, apdraud pārāk intensīva saimniekošana, uzaršana, bet mazauglīgās augsnēs – gluži pretēji – lauksaimnieciskās darbības pārtraukšana un tai sekojoša aizaugšana ar krūmiem un kokiem.
Daudzveidīgo pļavu aizstāšana ar monokultūrām jeb viena veida augiem lielās platībās padara saimniekošanu jutīgu pret ārējām ietekmēm. Kaitēkļu, slimību vai laikapstākļu ietekmē zaudējumi var būt uzreiz visiem lielajam laukiem un visai saimniecībai. Tāpēc ilgtspējīgāk ir lauksaimniecības kultūras dažādot jeb balstīt saimniekošanu uz vairākām kājām.
Saimniekošanu, protams, būtiski ietekmē atbalsta maksājumu politika. Ilona Mendziņa pieļauj, ka nākotnē būtu jāmaina princips, proti, no sistēmas, kad visiem maksā pēc vienādas likmes, varētu pāriet uz sistēmu, kad tiek maksāts pēc sasniegtajiem rezultātiem, kas var būt izvirzīti atkarībā no saimniecības specifikas.
Latvijas lauksaimniecība – Eiropas lauksaimniecības sistēmas daļa
Pilsētās un lauku vidē bieži redzamas informatīvās plāksnītes vai plakāti, kuri informē, ka Eiropas Savienība finansē šā vai cita ceļa atjaunošanu vai būvniecību, mājas siltināšanu, kanalizācijas rekonstrukciju, apgaismojuma ieviešanu, kāda objekta celšanu vai vēl ko citu. Mazāk "redzama" ir tā ES budžeta daļa, kas tiek veltīta lauksaimniecībai, tomēr tā ir liela. Maksājumi laukiem un lauku vides atbalstam prasa aptuveni 40 % no kopējā ES budžeta. Tas var šķist daudz, bet "ziedu laikos" – 1985. gadā – tie bija pat 70 %.
Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) sistēmai ir jau vairāk nekā 50 gadu. Sākotnēji tās galvenais uzdevums bija nodrošināt Eiropas iedzīvotājus ar pietiekamu pārtikas daudzumu, tagad tās uzdevums ir rūpēties arī par pārtikas nekaitīgumu, palīdzēt modernizēt saimniecības, pasargāt lauksaimniekus no cenu svārstībām un tirgus krīzēm.
Kritisks skats uz KLP efektivitāti ir lielām nevalstiskajām dabas aizsardzības organizācijām pasaulē, piemēram, "Birdlife", Pasaules Dabas fondam un Eiropas Vides birojam (visas ir pārstāvētas arī Latvijā). Šogad, iesaistoties Eiropas Komisijas organizētā aptaujā un diskusijās pirms nākamā plānošanas perioda, šīs organizācijas pauda, ka nepieciešamas pārmaiņas lauksaimniecības politikā, atzīmējot, ka līdzšinējā nesasniedz mērķus. Tomēr kopēja Eiropas Savienības lauksaimniecības politika ir nepieciešama. Jaunajai politikai jāspēj aizsargāt vidi, jārisina klimata pārmaiņu draudi, jābūt godīgai pret lauksaimniekiem un patērētājiem, kā arī jānodrošina ilgtspējīga veselīgas pārtikas ražošana.
Latvijas Dabas fonda eksperts Andrejs Briedis stāsta, ka KLP Eiropā un arī Latvijā veicina pāreju uz ļoti intensīvas lauksaimniecības modeli, kas fokusējas uz komerciālo ražošanu. Mainās ainava. "Kad pēdējo reizi redzējāt zārdos sakrautu sienu?" jautā Andrejs. Dažviet tas vēl ir iespējams, bet, pat nobraucot 200 kilometru pa Latvijas ceļiem, izredzes ieraudzīt šo kādreiz tik ierasto lauku ainavas elementu nav liela.
Atbalsta maksājumi veicina zālāju aparšanu un maksimālu izmantošanu. Ķimikāliju lietošana lauku vidē pret kaitēkļiem un nezālēm kļūst aizvien intensīvāka. Ķimikālijas mēdz lietot, arī lai izkaltētu graudaugus pirms ražas novākšanas, tādējādi iegūstot sausākus graudus. Saimniecībās, kas saimnieko ar industriālām metodēm, lauki bieži vien ir aparti līdz pašām malām, zeme tiek izmantota ražošanai un atbalstu saņemšanai, ko maksā par ražošanā izmantoto platību. A. Briedis atzīst, ka to var arī saprast, jo, ja paņemti kredīti un saimniecībā iepirkta dārga tehnika, ir jācenšas būt maksimāli pelnošam esošo noteikumu robežās.
Tas, ka Eiropas lauksaimniecības politika nepavisam nav zaļa, ir skaidrs, tāpēc aizvien ir mēģinājumi to "zaļināt", mainot atbalsta maksājumu noteikumus. Savukārt pretī atrodas ietekmīgas interešu grupas, kas pamanās pat šai zaļināšanai paredzētās summas novirzīt visnotaļ industriālu saimniekošanas metožu atbalstam. Intensifikācijas sekas ir ekstensīvi apsaimniekotu lauksaimniecības kultūru un ganību sarukums gan visā Eiropā, gan Latvijā, attiecīgi – dzīvesvietas zudums daudzām dzīvnieku un augu sugām. Daļa saimniecību izvēlas iet maksimālas intensifikācijas ceļu, tomēr ir arī saimniecības, kas mēģina izmantot citas iespējas un atrast savu nišu.
Neērtie jautājumi paliek
Lai gan lauksaimniecības kopainā ir ļoti gaiši piemēri, mēs esam tiesīgi uzdot jautājumus par uztraucošām lietām, piemēram, par ķimikāliju pārlieku lietošanu un ietekmi, par lauku vides izmaiņām, par pārtikas nekaitīgumu, par to, kā modernā intensīvā saimniekošana ietekmēs dabas daudzveidību. Ir vērts neuzkāpt uz tiem grābekļiem, uz kuriem uzkāpušas valstis ar ilgāku intensīvās saimniekošanas pieredzi, jo par lauksaimniecību maksājam divreiz: gan pērkot pārtiku, gan maksājot nodokļus, no kuriem daļa aiziet pašreizējās lauksaimniecības atbalsta maksājumos.
