Nacionālie parki ir svarīgs elements gan tūrisma industrijā, gan bērnu un pieaugušo vides izglītības jomā, ko veido skolas, muzeji, zooloģiskie dārzi, grāmatas un citi posmi. Izglītojot cilvēkus, tiek veicināta dabas aizsardzība, jo cilvēki bieži pat nezina, kas ir tās vai citas dabas vērtības, kāpēc tās jāsargā un kā tas jādara gan valstiskā, gan individuālā līmenī.
Nacionālo parku izveides mērķi var likties šķietami pretrunīgi – tie tiek izveidoti, lai vienlaikus pasargātu dabas vērtības no saimnieciskās darbības un lai cilvēkus tajā pašā laikā iepazīstinātu ar dabas vērtībām. Tas noved pie konflikta, ko nereti ironiski apzīmē ar saukli "mīlestība līdz nāvei", t. i., populārākos dabas pieminekļus apmeklē tik liela tūristu plūsma, ka tie tiek degradēti un zūd šo pieminekļu sākotnējā vērtība.
Dažādu valstu, arī Latvijas, nacionālajos parkos šo problēmu risina atšķirīgi – stingri zonējot parkus, dažus pieminekļus pēc pienācīgas infrastruktūras izbūves "atdodot" tūrismam un daļu iekļaujot stingras aizsardzības zonās, stingri normējot izcilāko pieminekļu apmeklējumu un uzliekot par to lielu maksu, kā arī ar citām metodēm.
Ja nepieredzējis interesents nolemj doties tuvākajā mežā un vērot dabu – putnus, dzīvniekus vai augus –, viņu var sagaidīt vilšanās.
Pirmkārt, nav nemaz tik viegli mežā atrast putnus un dzīvniekus. Jāzina, kad, kur un kurā diennakts laikā tos meklēt. Var izrādīties, ka izvēlētais mežs pēc izmantošanas veida ir saimnieciskais mežs, tātad pārāk vienveidīgs, jo paredzēts tikai koku audzēšanai, nevis tam, lai uzturētu lielu dabas daudzveidību.
Otrkārt, daudzi meži nav tā vieglākā vide pastaigām. Piemēram, ja ir vēlēšanās pārvietoties pa mežu, kurā visu gadu ir mitra vai pat slapja augsne, dziļas gravas vai tas ir blīvi aizaudzis, jārēķinās ar pamatīgu spēku patēriņu.
Treškārt, bez palīdzības no malas nav skaidrs, kam jāpievērš uzmanība, kāda kuram meža iemītniekam vai procesam ir loma lielajā "bildē", ko sauc par meža ekosistēmu.
Vairāki putnu vērotāju ekskursiju vadītāji uzsver, ka nacionālajos dabas parkos saglabātie meži un purvi dod iespēju ekskursantiem vienuviet sameklēt putnu sugu dažādību, netērējot laiku, lai meklētu atsevišķi sastopamās sugas daudzās atsevišķās vietās.
Piemēram, ar veciem kokiem un daudzveidīgiem mežiem bagātajā Ķemeru Nacionālajā parkā piemērotā laikā var novērot vai sadzirdēt gandrīz visas Latvijā sastopamās dzeņu sugas. Savukārt ārpus aizsargājamām dabas teritorijām šādas iespējas samazinās mežu izciršanas dēļ.
Ar krietni mazāku piepūli un lielāku ieguvumu dabu var iepazīt nacionālajos parkos. Lai gan to galvenais uzdevums ir sargāt parkā sastopamās dzīvās un nedzīvās dabas vērtības, tomēr cits uzdevums ir arī sniegt iespēju apmeklētājiem atpūsties un izglītoties. Tādējādi nacionālajiem parkiem jābalansē starp diviem grūti savienojamiem uzdevumiem: sargāt dabas vērtības un padarīt tās pieejamas apmeklētājiem. Haotiska apmeklētāju plūsma tur, kur ligzdo reti putni vai aug reti augi, var nodarīt kaitējumu.
Protams, aizsargājamās teritorijās ir arī zonas, kurās aizliegta apmeklētāju atrašanās, lai netraucētu ligzdot putniem vai lai pasargātu dzīvniekus vai augus. Tomēr pasaulē un Latvijā aizsargājamo teritoriju apsaimniekošanas jomā ir uzkrāta pieredze, kā atstāt kazu dzīvu un arī vilks būtu paēdis. Tāpēc pārdomātai infrastruktūrai nacionālajos parkos ir kritiska nozīme dabas aizsardzībai un arī izglītojošajam darbam.
Svarīga ir informācija, ko apmeklētājs varēs uzzināt, dodoties pastaigā pa dabas takām.