Redakcija
Gada laikā rubrikā "Ražots Pierīgā" mūsu žurnālisti pabijuši piecdesmit uzņēmumos – mazos un lielos, ar milzu apgrozījumu un arī tādos, kur grabina santīmus vai bizness turas vien uz entuziasma.
Esam sākuši zaļi domāt. Mācāmies šķirot atkritumus. Tagad sportot vai nodarboties ar fiziskām aktivitātēm skaitās stilīgi. Lasām grāmatas par reinkarnāciju, meditēšanu, dzīves jēgu un vēl citādām padarīšanām, kas aptuveni divdesmit gadus iepriekš nebija aktuāls, jo tad vajadzēja domāt par savu un valsts fiziskās eksistēšanas turpināšanu.
Šajā laikraksta numurā priekšplānā izvirzījušās cilvēka attiecības ar dabu. Sākot no nebeidzamā cīniņa ar maluzvejniekiem Babītes ezerā un beidzot ar rakstu par konfektēm, ko no priežu skujām spēj izgatavot Salaspils mežzinātnieku komanda.
Šķiet, kultūras un izglītības jomai šonedēļ pārslīdēja ēna. Trači un cīniņi viens pēc otra, tomēr visu vienojošais elements – kā pareizāk un pilnvērtīgāk izaudzināt jauno paaudzi.
Latvietim piemītošā mentalitāte un rakstura īpašības liedz sevi brīvi paslavēt un palepoties par labi padarītu darbu: "Ai, nu ko tad es..." Ar slikto rakstura īpašību piedēvēšanu mums veicas daudz labāk.
Šonedēļ pirmo reizi Latvijas vēsturē publiski aizsākušās nopietnas diskusijas par valsts pastāvēšanas un pašnoteikšanās galveno dokumentāro apliecinājumu – Latvijas Republikas Satversmi.
Ā-ū-u! Tāds varens sauciens Gaujas senlejas malā varētu nobirdināt pa kādai zelta vai vara lapai, kas pamazām ielavījušās zaļo vidū.
Uz iepriekšējā RAA numura vāka likām uzsaukumu "Turies, milzi!". Lai palīdzētu savā vietā palikt ozolam, kura simtgadnieka mūžu Salaspils pilsētas ērtību nodrošināšanai projektētāji bija iecerējuši padarīt par nebijušu.
Pagājusī nedēļa bija raibu raibā. Galvenokārt tā, protams, fokusējās ap jaunā mācību gada sākumu.
Pēc RAA un portāla "Apriņķis.lv" otrdienas publikācijas par to, ka retās un bīstamās slimības tularēmijas baktērijas analīzes dīķa ūdenim veikt nav iespējams, par šo problēmu saausījās vairāki plašsaziņas līdzekļi.