Patlaban tajā visā ir aizmirsta pavisam vienkārša lieta – ikdienā tik ļoti nepieciešamā spēja priecāties. Tas ir ne tikai veselīgi, bet arī dara pozitīvāku apkārtni, mikroklimatu starp savējiem.
Nesen izlasīju viena pētījuma rezultātus, kas šokēja. Par pieaugošo stresa līmeni sabiedrībā. Piemēram, ASV 80. gadu beigās bērnu vidū tā vidējais rādītājs bija tik augsts, ar kādu trīsdesmit gadus iepriekš bērni bija psihiatriskajā uzskaitē! Tas nozīmē, ka sabiedrība šo arvien pieaugošo stresa līmeni patlaban ir adaptējusi sevī, un tas cirkulē tepat, ap mums. Derētu aizdomāties. Par Latviju šāds pētījums nav veikts, jo esam vēl salīdzinoši zaļi savas vēstures dēļ. Taču katrā ziņā, kā minēts šī pētījuma aprakstā, mēs būsim pirmā paaudze, kas varēs to izdarīt un iepazīties ar rezultātiem, kas solās būt visai šokējoši, ņemot vērā to, ka cenšamies skriet līdzi pasaules attīstības tendencēm.
Nupat kā publicēti tautas skaitīšanas rezultāti par situāciju Rīgā, kas atklāj, ka dažu gadu laikā iedzīvotāju skaits sarucis par aptuveni 150 000 tūkstošiem! Kā zināms, arī visā valstī dabiskais iedzīvotāju pieaugums iet ar mīnuss zīmi, vien daži novadi, tostarp Pierīgā, var lepoties ar augšupejošu soli. Kopumā par situāciju var jautāt to pašu, ko rakstnieks un tvnet.lv blogeris Otto Ozols sociālajos tīklos: "Latvieši Latvijā mazāk nekā tālajā 1925.g. Vēl mazāk nekā okupācijas gados. Kas notiek?"
Vilcienu iepirkumi, fotoradari, eiro ieviešana. Mūsu, parasto cilvēku, prioritātes, vajadzības? Biju iegriezies dažās lauku skolās. Situācija vidusskolas klasēs vai mācību grupās – mācāmo skaits ap 10 jauniešiem, ne visi vienmēr ir skolā, par izvilkšanu līdz atestātu iegūšanai māc šaubas.
Nedaudz par vienu gadījumu, organizējot un tiesājot sporta sacensības ģimenēm. Viens otrs vecāks pēc finiša prasa, kur medaļa, kad dos, kādēļ nav. Izskatās, ka viņam to vajag vairāk nekā atvasei. Nav izdarīts tas, neapmierina šis. Taču gandarījums rodas, kad mazo ķiparu acīs redzams lielāks prieks par nopelnīto īpašo nozīmīti un gardumu našķi, nevis "bleķi", ko var pats nopirkt veikalā un pakarināt pie sienas, un apmierinātajiem vecākiem, kas to uzskata par ģimenes kopā būšanu un jauku, aktīvu laika pavadīšanu, nevis par dzīšanos pēc kaut kā. Kur palikusi sirsnība un prieks? Varbūt vilcienā, fotoradarā...
Esam sākuši zaļi domāt. Mācāmies šķirot atkritumus. Tagad sportot vai nodarboties ar fiziskām aktivitātēm skaitās stilīgi. Lasām grāmatas par reinkarnāciju, meditēšanu, dzīves jēgu un vēl citādām padarīšanām, kas aptuveni divdesmit gadus iepriekš nebija aktuāls, jo tad vajadzēja domāt par savu un valsts fiziskās eksistēšanas turpināšanu.