Diskusija, kurā varēs iesaistīties arī sabiedrība, sākusies pēc Konstitucionālo tiesību komisijas (KTK) sagatavotā 170 lappušu garā atzinuma par valsts pamatu aizsardzību Satversmē, kur secināts, ka tās kodols jeb valsts pamatvērtības ir jāinterpretē šauri un kodolīgi, ietverot paplašinātā preambulā. Tas ļautu saglabāt to negrozāmību un, piemēram, izskaustu tādus pasākumus kā jau notikušais referendums par otro valsts valodu vai iespējamo "pilsonības referendumu".
Ļoti precīzi šķiet KTK priekšsēdētāja Egila Levita vārdi par publisko telpu intervijā Latvijas Radio 1. Proti, viens no demokrātiskas valsts iekārtas virsprincipiem ir, ka valstij ir pienākums nodrošināt valsts informatīvo telpu: "Ar to vien, ka varam skatīties visas pasaules televīzijas, klausīties visas pasaules radio vai lasīt visas pasaules laikrakstus un ziņas internetā, nepietiek. Ja šeit nebūs nodrošināts, ka varu, piemēram, lasīt, kas notiek Siguldā, bet tikai skatīties Amerikas vai Indijas televīzijas, tādā gadījumā šis nacionālas valsts virsprincips nebūs izpildīts."
Pēc E. Levita vārdiem, ir četri demokrātiskas valsts iekārtas virsprincipi: brīvas vēlēšanas jeb daudzpartiju sistēma, tiesiska valsts, sociāli atbildīga valsts iekārta un nacionāla valsts. Visnozīmīgākais, protams, ir pēdējais: "Latvija ir dibināta kā latviešu nācijas nacionāla valsts ar mērķi un nolūku, lai latviešu tauta savā zemē varētu pašnoteikties, jo latviešu nācija vairs negribēja būt mazākumtautība Krievijā, bet valsts nācija pati savā valstī." Un šī pati nozīmīgākā nācijas griba tad arī ir iekodēta Satversmē kā valsts pastāvēšanas mērķis un jēga.
Tajā pašā laikā nevienā Satversmes pantā to tik ļoti konkrēti tekstā pateiktu neatrast – šie virsprincipi ir nerakstītu konstitucionālu principu formā. Un šajā vietā jāatzīmē ļoti svarīga nianse – kamēr citās valstīs tas ir pats par sevi saprotams (pat valstij nelojāliem cilvēkiem nenāktu prātā masveidā vai plaši publiski aģitēt iedzīvotājus graut/mainīt kādu no valsts fundamentiem – tādu kā valsts valoda), pie mums teju pēc pusgadsimta okupācijas gadiem šī jēga daļēji ir zudusi. Tādēļ to nepieciešams vismaz ierakstīt Satversmes tekstā – paplašinātā preambulā. Cerēsim, ka tādā veidā vēl uz kādu pusgadsimtu darbosies "kā akmenī iekaltais" princips jeb šo konstitūcijas papildinājumu/precizējumu neatsaukšanas iespējamība. Gan tikpat svarīga piebilde – neesam, protams, vienīgā valsts, kas cieš no nelojālu spēku darbības, kas vērsta pret mūsu pamatvērtībām, un, pieaugot migrācijas plūsmai, pret to cīnīties būs aizvien grūtāk.
Tikmēr Pierīgas pusē "beidzot kaut kāda diskusija", kā to atzina ne viens vien uzrunātais, sākusies starp novadu pašvaldību vadītājiem un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Edmundu Sprūdžu (Reformu partija). Sākums gan, pēc vairāku novadu galvu teiktā, ne visai veiksmīgs un nekonkrēts, jo jautājumu daudz, risinājums visām pašvaldībām nevar būt vienāds, un ministrijai uz dažām lietām ir cits skatījums vai tāda nav vispār. Tādēļ viens otrs pašvaldību vadītājs neuzskatīja par vajadzīgu ierasties šajā tikšanās reizē ar ministru, bet cits ir pozitīvāk noskaņots, cerot, ka varbūt beidzot valstiskā līmenī izdosies pateikt, ka Pierīga ir krasi atšķirīgs reģions no pārējiem, ar savām specifiskām problēmām un prasībām.
Ļoti cerams, tas ir sākums vairāku fundamentālu lietu un vērtību nostiprināšanai valstī, no kurām dažām, šķiet, pazudis pamats zem kājām. To gan, protams, vēl rādīs laiks un mūsu pašu attieksme.
Šonedēļ pirmo reizi Latvijas vēsturē publiski aizsākušās nopietnas diskusijas par valsts pastāvēšanas un pašnoteikšanās galveno dokumentāro apliecinājumu – Latvijas Republikas Satversmi.