Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Atkal zvana. Tas ir Mārtiņš. Viņš gan vairs nestrādā par dabas aizsardzības inspektoru, toties ir Pārgaujas krasta zemessargu priekšnieks, vai vismaz puspriekšnieks. Ar saviem vīriem esot Braslas zivjaudzētavā. Aizturējuši četrus maluzvejniekus. Starp viņiem esot divi zivju inspektori! Sauc mani palīgā... Braucu.

Deviņdesmitie gadi jau pāri pusei. Latvijā vēl turpinās zemes reforma, taču lielākās kaislības sāk pierimt. Meži, lauki, pļavas un ezermalas ir sadalītas. Liela daļa atdota atpakaļ bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, bet daudz kas atkal ticis tiem, kuri ir vienlīdzīgāki par citiem.

2010. gada septembris. Esam sanākuši Siguldas Ķiparos pie Ritas. Mēs ar Liepiņēriku – gandrīz tā kā to laiku varoņi, klausītāji – Meldra un Daiga. Smaržo pēc piparmētru tējas un...

Braucu ar savu pelēko žigulīti gar Gauju. Pazemes alas virzienā. Oktobra vakars apkārtni ietinis tumsā. Autoprožektori apgaismo grantēto ceļu un apkārtnes alkšņus. Aiz tilta mazajā zāļainajā laukumiņā pamanu vieglo mašīnu. It kā arī cilvēkus. Pabraucu labu gabalu tālāk, lieku savu braucamo nost un nāku pētīt. Oho!

Rudens vakars Ķiparos. Pie Ritas. Esam diezgan liela kompānija: Kaspars, Jānis, Leons un es – kā sena notikuma dalībnieki, arī daži līdzjutēji un iztaujātāji.

Esam medībās. Nedaudz grēkojam, jo ir gandrīz Ziemassvētki – 23. decembris. Šis gan nav tikai sportisks pasākums, jo Gaujas Nacionālā parka teritorijā aļņu ir daudzkārt par daudz, bet dzīvnieku skaita regulēšanas plāns vēl joprojām nav izpildīts (tolaik medību noteikumi pieļāva aļņus medīt līdz 31. decembrim – aut.).

Eju gar Skaļupīti pret straumi. Ir jau novembris, koki ir kaili, bet salnas nav. Zeme, zāles kušķi un lapas ir mitras, pārvietoties var ļoti klusu. Esmu aizgājis no Amatas ceļa apmēram puskilometru, kad pēkšņi aiz taciņas līkuma strauji parādās skrienoša vīrieša stāvs.

Rudens priekšpusdiena, diezgan silta oktobra nogalei. Pie Kumadas trešā tiltiņa Andrejs izlaiž no bobika Ilmāru. Viņš ies gar Kumadu uz leju līdz Amatai un tad gar Amatas kreiso krastu uz augšu. Mani aizved līdz Pērļupei. Man jāiet gar krāčaino, straujo upīti uz leju un tad gar Amatu pretim Ilmāram jeb, kā mēs viņu saucam, Limbo.

Esam kārtējā rudens reidā. Šoreiz gar Kumadu – uz lašu dūrējiem. No vecā labā bobika mani izlaiž meža ceļā. Pārējie brauks iekšā no Ieriķiem līdz kalna galam pret trešo tiltiņu. Tā gan pēc būtības ir laipa. Tur Ludis paliks sargāt auto, bet Andrejs ar Kārli nāks gar upīti man pretī.

Pa pilnīgi slepeniem kanāliem pienāk ziņa – pa Braslu iet ar elektrību! Ļoti ātri informēju mūsu milici Ojāru un veikli savācam parasto inventāru – rācijas, pistoles un citas lašu laika desantam nepieciešamās mantas.

Tumsa ir ellīgi bieza, kā jau oktobra naktī. Sniega arī vēl nav, tādēļ redzamība tuvu nullei. Ejam pa stigu, un, ja priekšējais pēkšņi apstājas vai piebremzē, aiz viņa ejošie uzgrūžas cits citam virsū.

Atkal esam sapulcējušies pie Līgas Zvārtes ieža apmeklētāju centra guļbūvē. Uz tēju. Pārspriežam, kaut ko atceramies, šo to esam aizmirsuši, bet saruna raisās. Līga ieraksta audio. Protams, par maluzvejniekiem...

31. oktobris. Jau satumsis. Pelēki miglains rudens vakars, bet nelīst. Sazvanāmies ar Ilmāru. Vajadzētu kaut kur izskriet – protams, uz upmalu. Ir pats īstākais brīdis – tiem, kuri tīko ķert lašus. Tātad arī mums – ķert tos, kuri ķer zivis.

Jūlija beigās tika izdota Māra Anša Mitrevica (Mitrā) grāmata "Lašu stāsti". Grāmatā 23 stāstos apkopoti Gaujas Nacionālā parka (GNP) dabas aizsardzības inspektoru piedzīvojumi, fotogrāfijas un dokumentāli notikumi saistībā ar lašu sargāšanu pirmajos GNP pastāvēšanas gados.