Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Protams, abi skatīsimies, vai kāds netīko pēc lašiem un tad... tad jau manīs. Mums abiem līdzi ir rācijas, sazināties varēsim. Arī šaujamie – pistoles TT. Sākumā gan mūs šķirs stipri liels attālums, ja rēķina gar ūdeņiem, bet gan jau... Pēc pāris stundām būsim jau tuvu viens otram un iespējamos žuļikus ielenkuši jeb, kā saka, paņemsim knaiblēs – no abām pusēm.

Berzes vietas Pērļupē ir, taču taimiņus neredz. Pie dažām berzēm gan šaudās sīkas forelītes, tātad nārsts joprojām turpinās. Foreles tīko apēst kādu garšīgu ikriņu. Lielās zivis dienā ir paslēpušās pacerēs vai arī jau nodurtas.

Pērļupes ieteka Amatā. Ūdens nav ļoti dziļš, un, izskatījis brasliņu, pārbrienu uz Amatas labo krastu. Te ir labāka taciņa, var klusāk pārvietoties. Pāris reižu pa rāciju esmu sazinājies ar Limbo. Nu jau viņš arī ir pie Amatas. Abiem mums pagaidām nav piedzīvojumu, kā saka – tukšs. Nedaudz augšpus Dzilnas ieža manā krastā ir – vecis!

Jau īsā brīdī kļūst skaidrs, ka tas ir mušiņmakšķernieks. Viņš gan neķer mušas, bet visu laiku mētā pātagveidīgo copeni un tādējādi ik pa brīdim upē iesviež tādu kā kukaini. Tas gan ir mākslīgi uzsiets no visādiem diedziņiem un lupatiņām, pat no mežakuiļa sariem. Vidū ir āķis, bet foreles un alatas to nenojauš un ķer mutē garšīgo "kukaini". Tālāk – viss skaidrs. Tas copmanis gan darbojas vietā, kur cauru gadu jebkāda makšķerēšana ir aizliegta. Labu brīdi runājos ar hidrotērpā saģērbto vīru. Viņš esot rīdzinieks. Lašu dūrējus nav manījis. Kauninu viņu un brīdinu, ka, otrreiz satiekot, laikam tomēr rakstīšu protokolu.

Vēl neesam beiguši upmalas sarunu, kad aiz līkuma parādās trīs vīri. Žēl, ka pretējā krastā. Nu ir jāiet pretim. Divi ir tērpušies tumšzilās drānās, viens no viņiem tur rokā garu kārti. Tai galā ir jābūt žebērklim! Trešais ir sīkāka auguma, pelēkās drēbēs. Mūs šķir vairāk nekā simt soļu un... Amata. Man pār plecu ir pārsviesta nodriskāta, kādreiz batikota kule. Tur iekšā ir pistole, rācija un dokumenti. Esmu novērojis, ka, tādu nodriskātu maišeli nesot, ir vieglāk pietuvoties žuļikiem.

Tie trīs mani jau sen redz, un ir skaidrs, ka viņi izvērtē situāciju – vairāk gan mani, jo to ar makšķeri tūlīt var izslēgt no bīstamo kategorijas. Nu jau esam stipri tuvu. Pēkšņi pretējā krastā no tumšzilajiem atdalās mazākais pelēkais un strauji rāpjas pa krauju gar klinti prom no upes. Abi pārējie nobrīnās un tad, it kā negribīgi, sāk bīdīties viņam pakaļ. Saprotu, ka mazais mani ir atšifrējis. Metos upē. Diemžēl te ir dziļāks par manu garo gumijnieku augšmalu, kaut arī esmu tos uzlocījis cik vien augstu var.

Kad tieku otrā krastā, abi garie zābaki ir pilni ar ūdeni līdz augšai. Ar tādiem smagumiem ne tikai paskriet, bet pat paiet ir grūti. Metu zābakus nost. Mazais mūk nikni, atraujas no abiem draugiem, ik pa brīdim palūr pār plecu atpakaļ – ko es daru. Slapjš gandrīz līdz viduklim un tikai zeķēs turpinu vajāšanu. Nekāda skriešana gan te nesanāk, drīzāk tā ir kāpšana gar smilšakmens klintīm, gandrīz alpīnisms vai vismaz kalnu tūrisms – bet maksimālā tempā. Dzilnas iezis ir visaugstākais Amatas krastā. Labi var redzēt, ka pelēkajam plecos ir vidēja lieluma mugursoma – varbūt kādreiz bijusi zaļa, taču tagad stipri izbalējusi.

Kad no upmalas sāku līst gar klinti, mazais jau bija gandrīz puskalnā. Tagad strauji tuvojos, abi tumšzilie pamūk pa labi un pa kreisi. Ar zeķēm man ir pamatīgs uzrāviens. Sekoju mazajam, tam mugursoma nav tukša! Kad viņš pazūd aiz nogāzes kantes, man līdz augšai paliek vēl kādi piecpadsmit soļi. Piecus soļus pirms uzkāpšanas līdzenumā dzirdu tādu kā būkšķi. Nu jau ir augšmala, te sākas taciņa, taču soļus četrdesmit priekšā tā ir tukša. Pa labi un pa kresi ir klints. Tātad – uz priekšu, uz priekšu!

Šaurā āža mugura beidzas. Izskrienu pa taciņu cauri nelielam eglīšu biezoknim, tālāk sākas labi pārskatāms vecs egļu mežs. Nav. Stāvu un elšu. Biezoknis man jau aiz muguras. Pēdējā cerība – tas mazais ir kaut kur ielīdis un paslēpies. Sistemātiski sāku ķemmēt biezokni. Jā – tur viņš ir! Cieši pieplacis zemei.

Ieraudzījis mani un sapratis, ka es viņu redzu, viņš metas ārā no biezokņa un jož uz kraujas malu. Nu jau tas ir tikai dažu manu elpas vilcienu jautājums. Kad sagrābju čali, šis atkal liekas gar zemi. Tagad beidzot īsti ieraugu viņa seju – tas ir Toļiks! Jau zināms no iepriekšējās reizes. Toreiz viņš aizmuka tikai zeķēs, garos gumijniekus pametot bobikā. Šoreiz ar zeķēm esmu es.

Ahā – tas, kurš ir tikai zeķēs, uzvar!

Saku Toļikam, lai nāk līdzi. Viņš guļ zemē, neceļas augšā un tikai dīvaini smaida. Nedrīkst vairs kavēties, mugursomas viņam nav. Tātad – jā, tas būkšķis! Nosvieda laikam no klints. Tie tumšzilie to var savākt. Kaut kur puskalnā jābūt arī žebērklim. Saku Toļikam, ka viņš nekur nespruks, un skrienu atpakaļ uz tā saukto āža muguru virs klintīm. Kad esmu tur, parādās Limbo. Viņš dzirdējis manu šāvienu un sapratis, kas notiek. Savādi – neatceros, kurā brīdī izšāvu.

Pie kraujas malas ieraugām kaut ko dīvainu – tāds apaļš plastmasas bumbulis kā mašīnas ātrumpārslēdzēja rokturim, no tā zemē ieiet stienītis. Limbo velk ārā... Tas ir Toļika amata rīks – 80 cm gara, ļoti asa adata lašu un taimiņu uztaustīšanai un uzduršanai zem pacerēm. Pastāstu Limbo par būkšķi – lai iet zem klints meklēt mugursomu. Metos atkal uz biezokni, bet Toļiks gan tur vairs negaida. Eju atpakaļ uz klinti. Limbo jau stiepj pretim izbalējušo somu. Iekšā ir tas, kam tur jābūt, – vairāki taimiņi, durti.

Krimināllieta. Tādēļ, ka vēl nav pagājis gads, kopš Toļiks taisīja to pirmo zeķu skrējienu. Kriminālkodeksa attiecīgajā pantā tā arī noteikts: ja gada laikā atkārtoti...

Izmeklēšana notiek Rīgā. Toļiks joprojām strādā cietumā, sargā bandītus. Izmeklētāja man rāda cietumsargu darba uzskaites žurnālu. Toļika priekšnieks to viņai atnesis, lai pierādītu, ka tajā dienā, kad mēs ar Limbo viņu saķērām pie Amatas, Toļiks patiesībā esot strādājis – Rīgā, Centrālcietumā. Skatos žurnālā. Sanāk smiekli. Vieta žurnālā, kur Toļiks atzīmēts kā dežurējošais cietumsargs, ir tik rupji labota, ka to tikai aklais var nepamanīt.

– To vajag nest uz tiesu un rādīt tiesnesim un abiem piesēdētājiem, – saku izmeklētājai.

Tiesa. Vainīgs. Nu ko – otrreiz ar zeķēm, tikai šoreiz mainītās lomās.

* "Apriņķis.lv" turpina publicēt fragmentus no Māra Anša Mitrevica (Mitrā) grāmatas "Lašu stāsti". Jūlija beigās iznākušajā grāmatā apkopoti Gaujas Nacionālā parka (GNP) dabas aizsardzības inspektoru piedzīvojumi, fotogrāfijas un dokumentāli notikumi saistībā ar lašu sargāšanu.

Iepriekš:

Mitrā "Lašu stāsti". Ar zeķēm

Mitrā Lašu stāsti. Ku-kū!

Mitrā Lašu stāsti. Kustas vai nekustas