Izbraucam ar Rudes jauno dzelteno žiguli. Tas gan nav īsti piemērots nakts reidiem, bet Andrejs ar bobiku ir pārāk tālu – Cēsīs, savukārt mēs negrasāmies reidot visu nakti. Tikai drusciņ, no vakara.
Kā jau bieži to mēdzam darīt, mums nav plāna, nav pat idejas, uz kuru pusi doties. Pēc nelielām pārrunām nospriežam, ka tepat – uz Egļupi (īstenie siguldieši un inčukalnieši gan to sauc par Desupi – droši vien daudzo līkumu dēļ.).
Rude ir pie stūres, Ilmārs viņai blakus, mēs ar Mārtiņu sēžam aizmugurējā sēdeklī. Pret Silciemu kāds pasviež ideju: eh, mēs nekad neapskatāmies Skolas upīti... Ahā! Nu, tad šoreiz turp. Lai neierādītu zvērsovhoza lašudūrējiem savu auto slēptuvi, nolemjam pa jauno lielo uzbērumu pārbraukt Sēnītes pusē un tad ar viltīgu manevru bīdīties pa veco ceļu atpakaļ. Noslēpt autiņu kaut kur pie mazās skoliņas.
Nogriežamies pa veco šoseju un pēc gabaliņa apstājamies. Tikko esam nostājušies, uzreiz aiz muguras parādās auto ugunis. Nolāpīts! Rudenī uz vientuļiem ceļiem upes tuvumā ikvienā autiņā var būt tie, kuri mums jāķer. Auto strauji nāk tuvāk.
– Apkampieties! – es uzsaucu priekšā sēdošajiem.
Savukārt mēs ar Mārtiņu noliecamies un pieplokam pie sēdekļa. Tā! Auto ir garām. Rudes blondos matus tie braucēji nevarēja nepamanīt, kā arī to, ka viņas galva noliekta uz Ilmāra pleca. Var jau būt, ka šo mazo viltībiņu nevajadzēja, jo izskatās, ka auto pa veco ceļu aizlaiž tālāk. Bet... drošs paliek nedrošs.
Abi ar Ilmāru savācam pistoles, binokli un rāciju un kājām dodamies pa veco ceļu upītes virzienā. Rude un Mārtiņš paliek mašīnā. Ir elles tumsa, acis arī vēl nav pārslēgušās uz nakts redzamību, tādēļ pa bedraino asfaltu virzāmies ļoti lēnām...
Esam jau gandrīz zemākajā vietā, kur pa perfekti izmūrēto Ulmaņlaika arkveida caurteku Skolas upīte iztek zem vecās šosejas uzbēruma. Pēkšņi, ne vairāk kā desmit soļu attālumā, atskan būkšķis, un gaisā uzvijas sarkana raķete. Kamēr visapkārt gaišs, mums klāt nāk trīs vīri.
Uzreiz prasa, ko mēs te pie upītes tik vientuļā vakarā meklējam. Sakām, ka esam nacionālā parka inspektori, bet viņiem mūsu ne pārāk izcilais apģērbs acīmredzot izskatās stipri aizdomīgs. Izčamda mūs – meklē žebērkli! Saka, ka esot zivju inspektori no Rīgas. Parādam savas apliecības. Šie nomierinās.
Nedaudz pavērojam, kā izskatās viņu bāze maluzvejnieku ķeršanai. Atbraukuši ar gaišu volgu. Uz motora pārsega nolikta tikko atkrampēta konjaka pudele, turpat blakus glāzītes, kurās saliets dzeltenīgais laimes šķidrums. Uzkodām noliktas... lašmaizītes.
Tas, protams, vēl nav nekas traks. Autiņam bagāžnieks vaļā, piestūķēts pilns ar dažādām mantām. Var tikai aptuveni apjaust, ka tur ir gumijas zābaki un kombinezoni. Pēkšņi Ilmārs man norāda uz noteikti aizdomīgiem vadiem. Nedaudz tos paraustot, atsedzas... elektrozvejas aparāts!
Tie trīs nesamulst. Jā, jā, šovakar to atņēmuši maluzvejniekiem pie Juglas, likumpārkāpēji esot aizbēguši. Tagad viņi joprojām reidojot – ir taču rudens, lašu laiks. Viens no trīs vīriem parāda apliecību. Tajā rakstīts, ka viņš ir "Baltribvod" jūras inspektors. Saucot viņu par Cini.
Sakām, ka te nav jūra. Savukārt viņš – ka rudeņos viņu dažkārt pārsviežot no jūras uz mazākiem ūdeņiem. Abi pārējie redzami nervozē. Mums ar Ilmāru kļūst arvien skaidrāks – tie ir žuļiki, turklāt zivju inspektora vadībā. Ķesele ir sausa, un viņi ir atbraukuši te uz Skolas upīti. Pirms zvejas vēl iestiprinās ar konjaku un lašmaizītēm.
Raķete? Ja nedaudz paštuko, viņi mūs pirms raķetes šaušanas nevarēja ne sadzirdēt, ne saskatīt. Tas ir zināms lielo blēžu paņēmiens – pirms maluzvejas uzsākšanas pašaudīt raķetes, tādējādi aizbaidot sīkos blēdīšus.
Nu jau visi trīs kļūst arvien agresīvāki, tāpat kā tas, ka te uz vietas ar viņiem galā netiksim. Jādabū uz Siguldu, uz miliciju. Ilmārs paliek viņiem blakus, es paeju nostāk un rācijā informēju Mārtiņu, lai kopā ar Rudi ātri brauc uz Siguldu un dabū šurp kādu milici. Tad varbūt kaut kas izdosies.
Minūtēm ritot, tie trīs ierauj pa mēriņam, uzkož un kļūst arvien kareivīgāki – lai mēs ejot savās gaitās, viņi darīs savu darbu. Arvien grūtāk kļūst noturēt viņus uz vietas. Beidzot ierodas Mārtiņš ar milici. Atbraukuši ar kaut kādu sagrabējušu autobusu – tā dēvēto rafiņu. Ar lielām grūtībām dabūjam divus no šiem busiņā. Gandrīz jau sanāk klope. Mārtiņš nosēžas blakus volgas šoferim, bet mēs ar Ilmāru kāpjam pie pārējiem busiņā.
Siguldas milicijā aizturētie izturas kā jau dižvīri. Jūras inspektora Ciņa sabiedriskie palīgi ir kāda uzņēmuma direktors Miķelsons (uzvārds mainīts) un viņam pakļautais galvenais inženieris Petrovs (uzvārds mainīts). Visniknākais ir direktors. Viņš piedraud, ka par šo cūcīgo nelikumību mēs vēl noraušoties. Protokoli, paskaidrojumi. Tikai pret rīta pusi palaižam tos lielības gaiļus vaļā.
Nākošajā dienā pārspriežam notikušo un nonākam pie secinājuma, ka visdrīzāk "Baltribvod" priekšniecība savam padotajam tikai drusciņ pakratīs ar pirkstu. Nolemjam pačakarēt tos nekaunīgos. Lielpriekšnieks Miķelsons... Nu, tas lielībnieks gan būtu jāpārmāca! Ar lielām pūlēm iebīdām Latvijas Televīzijā sižetu, kurā ir tikai rudens upmalu skati un teksts, ka vakar ar elektrozvejas aparātu upmalā aizturēti zivju inspektors Cinis, direktors Miķelsons un galvenais inženieris Petrovs. Jau trešajā dienā pēc operācijas sižets tiek palaists ēterā hokeja pārraides starpbrīdī. Ar visu trīs varoņu amatiem un uzvārdiem. Īstajiem!
Pēc vairākiem gadiem Ilmārs no kāda džeka noklausījies šādu stāstu:
"Zini, jau diezgan ilgi strādāju par inženieri vienā uzņēmumā. Kādā rudens vakarā mūsu galvenās grāmatvedes dzīvoklī Rīgā tika svinēta viņas lielā jubileja. Bija saaicināts viss iestādes krējums – direktors, galvenais inženieris, visādi priekšnieki un puspriekšnieki, starp viņiem arī es. Jā, arī blatņiki no malas. Smuks pulciņš. Veči baltos kreklos ar šlipsēm, dāmas – cita par citu krāšņāka: kādas kurpītes, kādas kleitas, kādi dekoltē... kādi skatieni! Viss, kā tajā dziesmā, ko dzied Edgars Liepiņš, – "Jau atkal jubileju svētam"...
Viss notiek, sākas hokejs, veči saklūp pie televizora ekrāna, dažas dāmas arī, pārējās garlaikojas, un tad... hokeja starpbrīdī – par maluzvejniekiem. Direktors, galvenais inženieris un zivju inspektors. Miķelsons un Petrovs sakož zobus, daži klātesošie nobāl, cits knapi var apvaldīt ķiķināšanu, dāmas smīn... Sabiedrības krējumam jubileja beidzās stipri ātrāk nekā plānots."
* "Apriņķis.lv" turpina publicēt fragmentus no Māra Anša Mitrevica (Mitrā) grāmatas "Lašu stāsti". Jūlija beigās iznākušajā grāmatā apkopoti Gaujas Nacionālā parka (GNP) dabas aizsardzības inspektoru piedzīvojumi, fotogrāfijas un dokumentāli notikumi saistībā ar lašu sargāšanu.
Iepriekš: