Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Mums gan visiem ir lielie lukturi, taču tos priekšlaicīgi zibināt ir pilnīgi stulbi. Tad pasākums ir pa tukšo, labāk nīkt mājās un skatīties televizoru.

Auto esam atstājuši stipri tālu un pa garo, taisno meža stigu tuvojamies Egļupei. Esam trijatā: Limbo, Mārtiņš un es. Sākumā rūpīgi izķemmējam visas iespējamās autoiebrauktuves un slēptuves. Uz Egļupi tikai Gaujas zvērsovhoza veči nāk ar kājām. Siguldieši, inčukalnieši un līgatnieši šurp brauc ar autiņiem vai močiem, jo tik tālu kātot neviens nevēlas.

Pleskavas šosejas dienvidpusē – tuvāk dzelzceļam – nekādu lašu dūrēju braucamo šoreiz nav. Nogaidām mirkli, kad pa šoseju nebrauc neviens auto, un pārējam otrā pusē – tuvāk Gaujai.

Jau pirmajā iespējamajā vietā – aptuveni astoņdesmit soļu no Katlapieža ceļa – starp tumšajām eglītēm var manīt lielu, gaišu objektu. Jā! Tas noteikti ir auto. Te gan kādreiz mežā iebrauc arī šādi tādi atpūtnieki, kas lielākoties uzvedas diezgan šmucīgi – piegružo mežu, bet tas jau vairāk pa dienu. Ir pāri pusnaktij, tas autiņš noteikti ir atvizinājis šurp lašu gribētājus.

Nolemjam gaidīt tepat, jo tik biezā tumsā gar upmalu bez luktura pārvietoties nevar. Ierīkojamies piecpadsmit soļu no mežā noslēptā braucamā. Mašīnā nekādu gaismu vai kustību nemana.

Pēc kāda laiciņa Limbo, drošības pēc lienot cieši gar zemi, pietuvojas auto – izlūkot. Atrāpo atpakaļ un saka:

– Gaiša volga, iekšā pilnīgi tumšs un kluss.

Nu tā. Tātad divi vai pat trīs veči ir aizgājuši uz upi. Naktī pa vienam žebērkļotāji iet reti, kur nu vēl, ja atbraukuši ar tik glaunu autiņu.

Gaidām. Salstam. Nav. Paiet stunda, un Limbo pēkšņi radusies kāda doma. Viņš rāpus atkal aizlien līdz volgai un diezgan ilgi nav atpakaļ. Tad uzrodas un noziņo:

– Ziniet, gandrīz liekas, ka tas auto viegli kustas, nu – šūpojas.

Sākam klusām ķiķināt – par tiem neapdomīgajiem slepenajiem mīlētājiem, kas ne reizi vien it kā "ļoti labi" noslēpuši auto dabas inspektoru aktīvas darbības zonā. Tagad izlūkos rāpo Mārtiņš.

– Nē, – viņš atgriezies saka, – tas auto ir pilnīgi mierīgs un noteikti tukšs.

Nu ko – gaidām. Salstam. Sāk kļūt garlaicīgi. Nolemjam tomēr pārbaudīt, vai volga tiešām ir tukša un veči ir upē, vai tomēr esam uzdūrušies "autošūpinātājiem". Visi trīs tumsā pieejam pie mašīnas, un viens no mums strauji laiž prožektora staru caur sānloga stiklu salonā.

Apžēliņ! Tas ir tikai īss mirklis, bet ar to pilnīgi pietiek, lai saprastu – erotika jau ir pārgājusi visaugstākajā fāzē. Aktīvā ir dāma...

Laižam ļekas vaļā. Pēc dažām minūtēm gaišā volga kā putns izlido no meža un aizvelk pa šoseju Siguldas virzienā.

Morāle: Ja rudens vakarā vēlies kaifīgi atpūsties, bet negribi nevienam rādīt kaimiņa sievu – nekad neslēp auto lašupju tuvumā!

"Apriņķis.lv" turpina publicēt fragmentus no Māra Anša Mitrevica (Mitrā) grāmatas "Lašu stāsti". Jūlija beigās iznākušajā grāmatā apkopoti Gaujas Nacionālā parka (GNP) dabas aizsardzības inspektoru piedzīvojumi, fotogrāfijas un dokumentāli notikumi saistībā ar lašu sargāšanu.