Ēriks: Laikam jau par tām trakajām lašķērāju jaktēm...
Mitrais: Nu, toreiz Strautiņos, kad es pie tevis aizelsies ieskrēju...
Ē: Kad tas bija? Es Strautiņos sāku dzīvot no kāda 1987.gada.
(Tiek skatītas fotogrāfijas, kurās Ēriks redzams rādot ar roku uz ceļu, uz upi, uz krastmalas krūmiem. Atskan skaļi smiekli.)
Ē: Es rādu pareizo virzienu. Ko es tur nenormāli vicinos? Rādu uz visām pusēm – tur un tur.
M: Nu, re, varbūt tev ataust kaut kas. Skaties, šinī bildē ir arī Ojārs. Kā es pie tevis ieskrēju – nāc palīgā, bandīši brauc ar elektrību!
Ē: Nu, kaut ko jau... Bet diezgan miglaini...
M: Tas noteikti bija divdesmit ceturtais septembris, bet gadu neatceros.
Fantastisks atvasaras novakars. Jāiet staigāt. Paņemu vecu armijas tipa sānsomu, iestūķēju tur binokli un pistoli. Rācijai vieta nesanāk, bet nevajag jau ar. Eju. Uz dullo – vienalga, kurā virzienā, bet uz Gaujas pusi gan. Cauri Siguldas pilsdrupām, pāri Karātavu kalniņam, tad gar Olas vai Fotogrāfu kalnu, ko vecākie Siguldas slalomisti vienkārši sauc par Fotu.
Otrā krastā bļaustās jaunieši. Visticamāk – ūdenstūristi. Faktiski jau ārdās, lai gan līdz tumsai ir vēl labs brīdis. Šitie lauzīs zarus un piemētās ar pudelēm pilnus krūmus. Jāiet padricelēt. Eju uz tiltu. Jātiek Gūtmaņalas krastā.
No tilta var redzēt, ka upes kreisajā krastā, pretim Vikmestes ietekai kuras ugunskurs. Saule jau norietējusi un tagad sāk viegli krēslot. No šosejas nogriežos uz otro Vikmestes dambīti. No krasta binoklī vēroju to ugunskura kurinātāju. Copmanis. Liek gruntenes, laikam uz vēdzelēm.
Īstais vēdzeļu laiks gan vēl priekšā – oktobra un novembra vējainās naktis. Ilgajos darba gados gar upmalu ir izveidojies konkrēts priekšstats par vēdzeļniekiem: ja vēla rudens vētrainā naktī, krītot slapjam sniegam, kad kārtīgs saimnieks suni nedzen ārā, upmalā redzi ugunskuru, tad tur viens vai divi veči uz gruntenēm copē vēdzeles. Protams, var neko nenoķert. Galvenais ir process. Ņemot vērā, ka vēdzeles dēvē arī par ļurbām, nav nekāds apvainojums, ja šādus večus sauc par ļurbotājiem.
Jā, te viss ir kārtībā. Jāiet tālāk pie tiem aurotājiem. Pa dambīti tuvojos šosejai. Tieši tajā brīdī no tilta puses lēni tuvojas auto. Pārāk lēni, tad apstājas, bet trīsdesmit soļus aiz dambīša gala. Izkāpj divi veči, nāk atpakaļ uz tilta pusi. Varbūt tās ir slimīgas aizdomas, bet sajūta, ka ož pēc pulvera. Laikam tiešām iegriezīsies uz dambīti. Jāslēpjas! Nekur nevar paskriet, jo visapkārt ir sausu un sačokurojušos lapu paklājs.
Pēdējā brīdī, cik vien iespējams klusu, noripinos pa dambīša kanti uz leju. Pieploku zemei. Pilnīgi tumšs vēl nav, un kājās man ir treniņbikses ar vairākām baltām svītrām gar katru staru. Eh, tās krēsliņā ir diezgan košas. Veči jau nogriezušies uz dambīti. Ieraudzīs, jedritvai kociņ, ieraudzīs! Viens no šiem uzspīdina baterijas uguntiņu un laiž staru tieši zem kājām. Tas jau ir labāk. Laikam jau svešinieki, ja spīdina gaismu uz vispārzināmas, līdzenas taciņas. Abi aiziet līdz krastam un labu brīdi vēro makšķernieka ugunskuru. Nāk atpakaļ.
Es guļu pie zemes tikai trīs metrus no dambīša kantes. Kabatas lukturīti šie vairs nespīdina. Vai tiešām mani nepamanīs? Jā, viss kārtībā, abi iekāpj auto. Pabrauc uz priekšu līdz Mildas krustojumam un griež riņķī. Tiem večiem kaut kas ir aiz ādas. Nelikumīgs. Auto aizripina atpakaļ uz tilta pusi.
Cik vien spēju, jožu pa šoseju šiem pakaļ. Kad esmu gandrīz tilta galā, pamanu, ka aizdomīgais auto Siguldas pusē pagriežas peldētavas virzienā. Tad it kā pazūd. Uzmanīgi pāreju tiltam. Ieklausoties zogos lēnām pa asfaltu peldētavas virzienā. Stop! Tepat ir auto. Var dzirdēt, kā veči grabinās un pumpē gumijas laivu. Nu beidzot ir pilnīgi skaidrs – tie ir maluzvejnieki, ļoti ticams, ka elektriskie. Tie tur darbojas vairāk nekā pusstundu, tad nostiepj laivu upē. Auto uzreiz brauc prom, es ieeju sāngraviņā. Tad ļoti klusu, tipinot uz pirkstgaliem, lavos uz peldētavas pusi.
Jā, nedaudz lejpus upes kraujā sagāztajiem betona klučiem, ieraugu Gaujā vārgi violetu uguntiņu. Nu, tā – tie ir elektrozvejnieki. Ātri aizskrienu līdz peldētavas pludmalei, tad apguļos smiltīs, kādus 20 soļus no ūdens. Pēc dažām minūtēm maliķu laiva klusi izslīd no upes līkuma. Ir liels kārdinājums mesties upē un grābt viņus pie čupra. Laiva nāk tuvāk krastam, un es skaidri zinu, ka dziļums te sniedzas man tikai līdz vēderam. Kādu brīdi vēl šaubos, bet tad jau ir par vēlu. Žuļiki ir prom. Nu jāorganizē pārtveršana, cik ātri vien var.
Ē: Un tad tu skrēji pie manis?
M: Precīzi neatceros, laikam jau kāds aizveda. Nezinu, kādēļ Siguldā nevarēju ne sazvanīt, ne satikt kādu palīgu no inspektoriem, vai milici Ojāru. Tu biji pēdējā cerība.
Ē: Jā, bet kur tad uzradās Kaspars?
M: Kasparu biju sazvanījis, un tad mēs trijatā tikāmies Siguldā. Kaspars mūs aizveda uz Silciemu. Izlaida mežā un pats ar bobiku noslēpās pret Katlapieža ceļa galu aiz šosejas. Mēs abi ātri nogājām līdz Velna kausam un sākām gaidīt. Sarunājām, ka mūsu postenis būs dalīts.
Ē: Jā, es sēdēju eglītēs augšā kraujā, lai varētu redzēt, vai pa ceļu nenāk auto savākt tos maluzvejniekus. Tā ir visizdevīgākā vieta, kur vienlaikus redz gan upi, gan ceļu.
M: Tādēļ jau mēs tur gaidījām. Es biju lejā pie upes.
Nemaz nepagāja pusstunda, kad Gaujā parādījās uguntiņa. Veči mirdzināja kabatas bateriju un brauca ar laivu cieši gar mūsu krastu. Pametu binokli krastmalas krūmos, un kad viņi kāpa ārā, lēcu vienam virsū. Protams, tai brīdī no pistoles izšāvu gaisā. Vecis ķepurojās, un mēs sākām lauzties turpat krasta smiltīs, tikai pāris soļus no ūdens. Otrs ātri aizjoza gar ūdens malu Murjāņu virzienā.
Ē: Es pēc šāviena tūlīt pieskrēju. Tu man parādīji virzienu, kur aizskrēja tas otrais. Tas jau bija galvenais. Tu jau laikam zināji, ka tas ir Vangažu Toļiks.
M: Patiesībā tas tika izskaitļots.
Ē: Es dzirdēju, kā viņš skrien gar ūdeni, pēc tam viss apklusa...
Meldra: Varbūt viņš noslīka?
M: Šāda versija mums bija... Viņš it kā izkusa, kā ūdenī iekrita. Jāsaka, ka šis bija ļoti smags gadījums. Kad izšāvu gaisā, tūlīt grābu to vienu ciet un tad mēs cīkstējāmies. Viņš – lai tiktu vaļā, es – lai viņu noturētu. Cīņas karstumā man nepielēca, ka pēc šāviena svaiga patrona atkal ir stobrā, un pistoles gailis atkal ir uzvilkts. Laužoties trīs reizes stobrs bija viņam pie vēdera un trīs reizes man. Tikai vēlāk to sapratu. Tas bija ļoti sūdīgs moments.
Ē: Es atskrēju atpakaļ un teicu, ka otrais ir pazudis. Tavs žuļiks jau bija nomierinājies, un mēs sākām vākt kopā izsvaidītās mantas.
M: Tad stiepām visu pa taku augšā uz meža ceļu. Aizturētajam likām vilkt gumijas laivu. Kad tikām līdz pusei, pretīm lēni ripināja auto. Šoferi saņēmām ciet ļoti viegli. Tas bija tas pats brūnganais žigulis, kura priekšējo stiklu Jānis iezīmēja "Lielo manevru" laikā. Šoferis bija Toļika dēls. Saliekot faktus kopā (aizmuka drukns vecis platā lietusmētēlī), - izštukojām, ka atkal darbojies Vangažu Toļiks. Vēlāk noskaidrojās, ka viņš tevi, Ērik, apčakarēja. Skrēja skaļi pa ūdeni un tad pieplaka pie klints. Nogaidīja, kamēr mēs savācam mantas, saķeram viņa dēlu, kā atbrauc Kaspars, un mēs visi aiztinamies.
Ē: Bija taču vēl tas atpazīšanas pasākums, kurā mums izmeklētāja rādīja vairākus večus un mums bija jāparāda īstais.
M: Tas bija pietiekami stulbi. Kā tādā elles tumsā, kur viss notiek ņigu ņegu, var ievērot cilvēka seju? Vēl jau bija arī liecību pārbaude dabā – visas šīs bildes ir no tās pārbaudes. Tas notika vēlāk, ziemā, redzi, visur fotogrāfijās redzams sniegs.
Meldra: Kādēļ vispār Ērikam vajadzēja triekties tev līdzi uz upmalu?
M: Ja viens kaut ko redzēs, tas tikpat kā neskaitās. Laiva, elektroķesele, zivis – viss ir, bet vēl kādam jāredz nelikumību process un jāliecina tiesā.
Vangažu Toļiku pēc šī gadījuma iesēdināja, tādēļ, ka spēkā vēl bija iepriekšējais spriedums – nosacītais sods par varoņdarbiem "Lielajos manevros".
No cietuma viņš rakstīja daudzas vēstules uz visām pusēm – par tendencioziem izmeklētājiem, negodīgu tiesu un, protams, arī par mums – ka inspektori ir īsti maitas un lieta safabricēta.