Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Noeju lejā, kur Kumada krākdama gāžas pa betona grodu caurulēm zem šosejas. Ir oktobra beigas, zivīm ir jābūt, ļoti iespējams – arī to tīkotājiem. Ir dienas vidus, bet tieši šādā laikā pēc kārotā loma nāk tie viltīgākie – viņi zina, ka visbiežāk jau veču ķerstīšana notiek naktīs.

Lēnām virzos gar upītes labo kanti, bieži piestājos un uzmanīgi raugos uz visām pusēm, bet visvairāk uz upītes krastiem. Visos upītes līkumos iekšā neeju, bet labu brīdi tos pārlūkoju. Brīžiem var redzēt arī dažas tā sauktās berzes, bet taimiņu nav. Taciņa gar krastu ir pietiekami iestaigāta. Tagad – rudenī... Tātad viss notiek.

Nu jau pirmais tiltiņš. Viss mierīgi. Te sākas vairākas, plašāk pārskatāmas pļaviņas. Pārbrienu uz kreiso krastu. Tur ir krūmājs, pa kuru vajadzības brīdī var pietuvoties kādam... Var jau būt, ka neviena nebūs un drīz satikšu savējos. Sākas ļoti biezs kārklājs. Te tuvu krastam pienāk avotaina dūksts. Paeju nedaudz nostāk no upītes. Stop! Upē ir cilvēks! Kustas. Noliecas. Žebērkļa kātu neredz. Esmu sastindzis, tomēr gatavs lēcienam. Neredzu, ko viņš tur upē dara.

Tad viņš kāpj ārā, manā krastā. Un abās rokās tur zivi! Pāris kilogramu smagu taimiņu. Labās rokas pirkstus viņš ir iebāzis žaunās, bet ar kreiso roku pietur zivi zem vēdera. Mūs šķir apmēram divdesmit pieci soļi. Tas ir par tālu, lai skrietu viņam klāt. Nepaskatījies ne pa labi, ne pa kreisi, čalis nes zivi tālāk no krasta uz smalku bērzu pudurīti. Tagad var zagties viņam tuvāk. Tā arī daru. Esmu piecu sešu soļu attālumā. Maza auguma vīrelis ir notupies un jau gandrīz pilnīgi pārsedzis taimiņu ar sūnām.

Pēkšņi viņš strauji pagriež galvu pret mani. Pavisam īss brīdis, un vecis sāk skriet – no zemā starta. Zivs paliek. Sākuma uzrāviens viņam tiešām ir pamatīgs. Es pakaļ. Mums abiem kājās ir garie gumijas zābaki, bet ātrums ir tiešām liels. Sākumā viņš atraujas, tad, juzdams, ka es tuvojos, strauji metas pāri upītei. Es arī. Lauzdami krūmus un brāžoties cauri noliektiem zariem, turpinām sacīksti. Viņš joprojām ir kādus piecpadsmit, divdesmit soļus priekšā.

Pēkšņi parādās Kārlis. Tā vietā, lai lašķērāju sagrābtu aiz krāgas vai piedurknes, Kārlis taciņas vidū izpleš rokas un kājas. Kā puikas un meitēni bērnudārzā! Izskatās smieklīgi. Lašķērājs veikli apskrien Kārli, kurš stāv kā piemineklis. Maucam tālāk. Vēl nedaudz, un džeks ir izpumpējies. Viegli padodas.

Parādās arī Andrejs, un vedam likumpārkāpēju uz mūsu bobiku. Vēl neaizgājuši līdz galam, sākam skaidroties. Prasām, kur žebērklis. Vispār neesot. Vīrelis runā krievu mēlē. Vēl neesam pie bobika, bet pa taciņu esam uzgājuši kalna galā, kad puisis apstājas, apsēžas un sāk vilkt nost garos zābakus. Pēc tam kaut ko grābstās gar zeķēm – nu tā, it kā tās būtu slapjas. Man gan tā neizskatās.

Pēkšņi prātā iešaujas dīvaina doma: ja nu tas krieviņš tāpat ar zeķēm startē, tad jau pirmajos soļos pa taciņu uz leju sanāks varens uzrāviens, un mēs ar garajiem gumijniekiem viņu nesagūstīsim. Drošības labad nostājos trīs soļus zemāk par sēdošo. Uz otru pusi jau nu viņš nelaidīsies, tur ir mūsu bobiks un pārējie inspektori. Pēc brīža čalis uzvelk gumijniekus, aizejam kopā līdz auto. Laikam tas funktieris par mukšanu bija tikai manas slimīgās aizdomas.

Nu jāraksta protokols, bet jāiet arī pēc zivs. Aizturēto iebīdām bobikā uz aizmugurējā sēdekļa. Abās pusēs pie durvīm nostādinām mūsējos – Kārli un Ludi – un piekodinām, lai cieši uzmana lašķērāju. Paejam ar Andreju nostāk un pārspriežam situāciju. Pēkšņi pienāk Ludis.

– Aizskrēja... – viņš pasaka tikai vienu vārdu.

Diemžēl ne Ludis, ne Kārlis nevar pat parādīt, uz kuru pusi tas fiksais aizvilka. Metamies pa labi, pa kreisi un visapkārt, bet džeks ir prom. Es ātri jožu pēc zivs. Ja maluzvejnieks arī to dara, tad viņš noteikti būs pirmais. Tomēr nē. Sākumā gan nevaru zivi atrast, bet, kad atrodu un aplūkoju, – taimiņam nav neviena dūruma cauruma! Ķerts ar rokām! Pacerē... Tas nu gan ir profesionālis! Kad nonāku pie mūsējiem, visi stāv skābiem ģīmjiem. Bobikā ir tikai aizmukušā garie gumijnieki... Tātad manas aizdomas tur nogāzes malā par uzrāvienu lejup ir bijušas pamatotas. Jau tur tas sīkais gatavojās skriet ar zeķēm.

Pēc neliela drūma klusuma, lēnām pārspriežot, tomēr nonākam līdz lašķērāja (tas nav dūrējs!) personībai. Izrādās, tas puisis ir dienējis tepat Ieriķos. Droši vien armijas laika garlaicības mākts iemācījies ķert zivis un vēl apprecējies ar latviešu meiteni. Tagad it kā strādājot Rīgā par cietumsargu. Saucot par Toļiku.

Pēc tam vairākas dienas apzvanu visus cietumus. Grūti, bet tomēr nāk skaidrība. Ir rokā gan uzvārds, gan vārds, strādā Rīgas Centrālcietumā. Nu ko – sūtām uz cietumu uzaicinājumu, lai tādā un tādā dienā ierodas Gaujas Nacionālā parka kantorī uz protokola sastādīšanu par nelikumīgu zveju. Uzrakstam arī baidinājumu, sak, ja neieradīsies, ziņosim viņa priekšniecībai.

Pēc nedēļas Toļiks ir klāt! Siguldā. Kopā ar savu priekšnieku. Gaujas Nacionālā parka direktoram viņš ir atvedis (kukuli!) labi nostrādātu, lielu, cietumā darinātu medību dunci un koka intarsiju – Vladimira Iļjiča portretu. Gunārs viņus pasūta... Pēc tam inspektoru kabinetā Toļikam tiek sastādīts protokols. Abi cietuma veči man uzmācas ar kokā darinātu skaistu dēli – bildē redzams varens zaļas krāsas burinieks ar sārtām burām... Saku, lai savāc to mantiņu.

Kad abi ir prom, ieraugu, ka viņi tomēr tās sārtās buras ir uzbīdījuši uz palodzes aiz aizkara...

Johaidī! Ar zeķēm!


"Apriņķis.lv" turpina publicēt fragmentus no Māra Anša Mitrevica (Mitrā) grāmatas "Lašu stāsti". Jūlija beigās iznākušajā grāmatā apkopoti Gaujas Nacionālā parka (GNP) dabas aizsardzības inspektoru piedzīvojumi, fotogrāfijas un dokumentāli notikumi saistībā ar lašu sargāšanu.